Ārkārtas stāvoklis uz robežas ir arī iekšpolitiskās varas instruments
Pagājušajā nedēļā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas vairākums nobalsoja, ka deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA) nav pārkāpis deputātu ētikas kodeksu, kad no tribīnes aizstāvēja savas «tiesības» izmantot aizvainojošus vārdus un saukt melnādainos par «nēģeriem», ebrejus par «žīdiem» un homoseksuāļus par «pederastiem».
Dienu vēlāk divi nevalstiskās organizācijas Gribu palīdzēt bēgļiem pārstāvji ieradās pierobežas zonā, lai pārbaudītu, vai tiek izpildīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums, kurš uzdod Latvijai no savas teritorijas neizraidīt septiņus Sīrijas pilsoņus. Sīriešus viņi satika guļam sniegā, naktī, mežā. Pēc robežsardzes un neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanas aktīvisti uzzināja, ka par saviem pūliņiem viņi varētu iedzīvoties kriminālapsūdzībā par personu nelikumīgu pārvietošanu pār robežu, lai gan faktiski būtu jāmēģina noskaidrot, vai robežsardze necentās pretlikumīgi, pārkāpjot ECT lēmumu, šos cilvēkus piespiest šķērsot robežu pretējā virzienā.
Kas vieno abus šos šķietami nesaistītos gadījumus?
Virspusēji varētu teikt, ka nekas, tomēr tie abi ir daļa no pakāpeniskas, bet mērķtiecīgas cilvēciskuma un līdzjūtības graušanas. Abos gadījumos nievas un cietsirdība tiek normalizēta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.