Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Pirmā pasaules kara laikā liela daļa latviešu rakstnieku un mākslinieku piedzīvoja bēgļu likteni, brīvprātīgi vai mobilizācijas rezultātā nonāca armijas rindās. Par karavīru kļuva arī rakstnieks Jānis Akuraters (1876—1937).
1916. gada 16. novembrī viņa draugs dzejnieks Kārlis Krūza (1884—1960) atzīmēja savā dienasgrāmatā: «Jaunākās Ziņās rakstīts, ka Akuraters un Ubāns iestājušies latviešu bataljonā, bet blakus šausmīga ziņa, ka Verhārenu vilciens sabraucis. Ap pulksten pusvienpadsmitiem pie manis birojā ienāca Virza, Ubāns un Akuraters. Stādījās priekšā kā latviešu strēlnieki.»1
Pirms Ziemassvētkiem strēlniekos iestājās arī Kārlis Skalbe (1979—1945). 1916. gada nogalē kopā strēlnieku vienībā bija dzejnieki Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza (1883—1940), jaunie gleznotāji Valdemārs Tone (1892—1958) un Konrāds Ubāns (1893—1981) un skulptors Kārlis Johansons (1890—1929). Viņus nesūta uz pirmajām kaujas pozīcijām, viņu uzdevumi ir būt par kara korespondentiem, hronistiem, vezumniekiem, dažkārt jāizpilda sanitāra pienākumi. Māksliniekiem jāvāc materiāli topošajam Kara muzejam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.