Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
«Vējš pūš kaut kur no Krievijas stepēm» — tā sākas grāmata, kuru lasot, aizdomājos par dažādu laiku, uzskatu un priekšstatu metamorfozēm. Kur atrodas Somija — ir vai nav Eiropas mala, šaubās Penti Sārikoski. Es piederu pie paaudzes, kuru vecāki rītos modināja, nervozi virpinot Spīdolas radioaparāta meklētāju, līdz atskanēja neierasti optimistiskā Amerikas balss no Vašingtonas vai Brīvās Eiropas vilnis.
Bija skaidri nodalīta robeža. Mēs — aiz dzelzs priekškara nometināti, iebiedēti, pārkrievoti. Viņi — tie, kas dzīvo taisnīgā, demokrātiskā, brīvā pasaulē. Katrs radioaparāta čerkstiens bija sveiciens no tālas un nesasniedzamas paradīzes.
Sārikoski dienasgrāmatu raksta laikā, kad es turpinu sapņot par vislabāko iespējamo pasauli. Bez cerības, bet ar gruzdošām nojautām. 1983. — Bretaņas dienasgrāmatas tapšanas — gadā lielākā daļa latviešu dziļas stagnācijas fāzē, kā saka, dzīvo nost, bet Lidiju Lasmani notiesā uz pieciem gadiem Mordvijas nometnēs, Gunāru Astru — uz septiņiem. Tā paša gada decembrī viņš tiesā saka pēdējo vārdu, kas nav nekāda pasaciņa-asaciņa. Bet galvenais un vissvarīgākais notikums okupācijas laikā. Tolaik paust acīmredzamu patiesību nozīmēja būt provokatoram, trakajam, tautas un valsts ienaidniekam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.