Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Rakstīšanu iemācīt nav iespējams, tomēr autors to dara no grāmatas sākuma līdz beigām. Es rīkotos tieši tāpat — ja reiz kaut ko nevar iemācīt, tas jādara bezgalīgi. Galu galā, var gadīties, ka no Bereļa grāmatas tomēr iemācies rakstīt.
Esmu tam spilgts piemērs. Jau bērnībā drukātiem burtiem rakstīju mazos blociņos, bet vēlāk ar asu pildspalvu vai zīmuli tik mikroskopiskā šriftā, ka viena Bereļa grāmatas lappuse satilptu pastmarkas izmēra lapiņā. Rakstīju uz zīdpapīra, iedvesmojies no revolucionārās avīzes Iskra, un sapņoju, ka kādudien rakstīšu esperanto, kurā runās visa progresīvā pasaule. Pēc gadiem divdesmit Karoga redakcijā pie rakstāmgalda sēdēja Guntis Berelis un Arvis Kolmanis. Viņi nodarbojās ar literatūru un mācīja rakstīt. Mācīšana notika ar vilināšanas metodi. Reiz žurnāla numuram, kas bija veltīts plaģiāta tēmai, es tiku pierunāts un ar lielu prieku Andreja Upīša stāstu apdarināju arābu literatūras gaumē. Parakstījos kā Niklāvs Saifuļins. Abi rakstīšanas skolotāji teica, ka par tekstu saņemtas labas atsauksmes. Rakstīt Berelis ir mācījis, māca un var iemācīt. Par to viņš beidzot ir uzrakstījis grāmatu.
Labu grāmatu var izlasīt ļoti ātri, un šī tāda ir. Autors aplūko galvenos pieturas punktus, kas parasti iekļauti paša skeptiski raksturotajās rakstītmācīšanas grāmatās, piemēram, baltās lapas sindromu, rakstīšanas apstākļus, paņēmienus, shēmas, izdomas un īstenības attiecības. Tomēr gan tekstā, gan starp rindām Berelis saglabā skepsi un sarkasmu, pasmejoties par šīm pamācībām un sevi. Turklāt grāmata ir personiska — pat neuzmanīgs lasītājs uzzinās, kā izskatās Bereļa galds un kas uz tā novietots. Tas var noderēt kādam, kurš vēlētos kļūt par Bereli pēc atdarināšanas metodes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.