Maigās varas tagad vairs nav • IR.lv

Maigās varas tagad vairs nav

«Tagad ir pilsoniskās apziņas triumfa laiks. Viss, kas cilvēkus šķīra, ir kļuvis nesvarīgs, jo ir lielās lietas, valsts liktenis, kas ir svarīgāks par visu,» saka ukraiņu rakstnieks Mikola Rjabčuks. Foto no rakstnieka personīgā arhīva
Ingmāra Balode, Domuzīme

Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6

Ar Mikolu Rjabčuku sarunājas Ingmāra Balode

Mikola Rjabčuks (Микола Рябчук, 1953) ir ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un publicists, profesors. Audzis Ļvivā, absolvējis Ļvivas Politehnisko institūtu (1977) un Maksima Gorkija Literatūras institūtu Maskavā (1988). 70. gados bijis aktīvs Ļvivas pagrīdes kultūras dzīves dalībnieks. Rjabčuks bijis ilggdējs tulkojumu žurnāla Vsesvit redaktors (1984—1996), vadījis arī citus būtiskus kultūras izdevumus. Ukrainas PEN centra goda prezidents, daudzu starptautisku apbalvojumu saņēmējs gan literatūrā, gan pētniecībā. Bijis vieslektors vairākās ASV universitātēs, pašlaik ir mācībspēks Prinstonas Universitātē, arī Varšavas Universitātē un Ļvivas Universitātē. Vairāku dzejas krājumu un daudzu eseju grāmatu autors; regulāri publicē analītiskus rakstus par Ukrainas politiku, nacionālo identitāti, Ukrainas un kaimiņvalstu attiecībām. Pētniecisko interešu laukā arī kultūras un valodas politika un postkoloniālisms. Par jaunāko grāmatu Nacionālista leksikons un citas esejas 2022. gadā saņēmis Tarasa Ševčenko vārdā nosaukto Ukrainas valsts prēmiju.

 Mikolu Rjabčuku satieku oktobra beigās Krakovā, rakstnieka Džozefa Konrada vārdā nosauktajā literatūras un diskusiju festivālā. Jau devīto reizi tajā pulcējas rakstnieki un publicisti no visas pasaules. Rjabčuks tikko ieradies no Ukrainas, bijis Kijivā un visu iepriekšējo dienu pavadījis vilcienā. Satiekamies viesnīcā, ir silta diena, šurpu turpu skraidelē iebraucēji un viesnīcas darbinieki, apkārt skan poļu, angļu, ukraiņu valoda. Klausos sarunbiedra mierīgajā balsī, kas drīzāk saplūst ar saulaino ainavu aiz durvīm, un manas ilgas atkal nonākt Ukrainā, piemēram, brīvā, tīrās un mierīgās balsīs zumošā Ļvivā, pieņemas spēkā. 

Mikola Rjabčuks. Varam runāt poliski, lai arī poļu un angļu valoda manī dzīvo dažādos līmeņos. Angļu valoda man ir zinātnes valoda, tajā strādāju, mācu, arī rakstu. Poļu valoda man ir drīzāk māju valoda, nekad neesmu to mācījies, bet uzsūcis, tā teikt, no gaisa, jo bērnību pavadīju Ļvivā. Tāpēc, ja nu iekrīt kādi termini no angļu valodas, lūkosim, ko ar tiem iesākt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu