Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Bagāžnieks tik pilns, tas knapi aiztaisās. Pa mašīnas aizmugurējo stiklu izplūdis Dormeo matracis. Salonā pie kājām somas, maisi, maisiņi. Jaunākais bērns iedreifē miegā jau drīz pēc izbraukšanas, uzdāvinādams mums visiem nedaudz miera. Ceļš ir savas trīs stundas garš. Līkumotās ciemu ieliņas priecē acis. Ieraugot paralēlo jūras krastu, katrreiz gribas iesaukties: te, reku i! Jūras līnija kā pavediens. Kaut varētu sevi piesiet pie tās un lidot līdzi kā pūķis debesīs. Tikmēr mazais auto gāzelējas pagriezienos un rūc uzkalniņos. Drīz mēs iebraucam mazā meža celiņā — «Kolka, čau!» Jaunuzceltā mazmājiņa stūrī kontrastē ar apkārtni, bet sveicina kā civilizācijas karogs. Nojauktie vārti viensētā atstāj pamestu iespaidu, kaut pagalms tik pazīstams. Tur atskanēja mūsu pirmie «es tevi mīlu», kamēr egles, garas kā dievi, pagalmā bija sastājušās mums apkārt. Atminos briestošo vēderu, kas lika atgulties krēslā; dzimšanas dienu dunu, kad zem sirds jau otrs.
Kājas pieskaras zemei, sveicina ar atgriešanos, solis top viegls. Māja atrodas pašā mežmalā, un reizumis te ganās stirnas. Tās nāk ciemos, kad pilsētas cilvēks atceras, kā elpot. Saulriets tad izlīst kā zemeņu debesmanna, ko gribas apēst. Dzīvojamās mājas augstie sliekšņi un zemie griesti liek paklanīties, ieejot istabā. Pats nemaz nemani, kā ienākdams katrreiz noliec galvu un izrādi godu. Priekšnams aizved uz caurstaigājamu istabu. Tur pie nolupušās sienas kāds zvejnieks gariem zābakiem, izvilcis prāvu lomu, stiepj to debesīs un lepni smaida. Arī zivju neēdāji tomēr vienu sāļu, kaltētu buti te notiesā.
Nesam mantas uz mazo stūra istabiņu — guļamkambarīti. Uz grīdas matracis — tur es ar bērniem. Vienā pusē mums izvelkams dīvāns, tik neērts, ka vienam guļams, — tas vīram. Otrā pusē savukārt maza itin kā bērna koka gultiņa, kuras galos rotājas lauvu galvas — muti atvāzušas, tās mēmi rēc. Izgrebtais ozolkoks atgādina mākslas relikviju, kam vieta būtu muzejā. Tai pāri smalka mežģīņu sedziņa. Tur gulējusi un mūžībā aizgājusi Babiņa. Māju atstājusi kaimiņienei, kas viņas miesu kopusi. Agrāk baiļojos uz mazās gultiņas somu likt, bet tagad mēdzu to nokraut pilnu ar mantām, lai mazāk rēgojas acīs. Turpat uz dzeltenbrūni krāsotās dēļu grīdas sakrājušās smiltis, kuras nekad nevar saslaucīt. Tās nebeidzami atkal izlien pa spraugām, it kā jūra, palaidusi savus pirkstus, kutinātu mājas pamatus. Varbūt pēc simt gadiem viss tiešām būs aizskalots, tikai mēs, ieķērušies kādā gliemežvākā, vēl cieši mājosim? To uzcels mazas roķeles, un, pieliekot pie auss, varēs saklausīt mūsu čalas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.