Olga Dragiļeva

Žurnāliste kopā ar domubiedriem izplatīja vēstījumu Karš un mēs: Latvijas krievvalodīgo atklātā vēstule un vētīja aktuālās norises jaunā autorraidījumā Kāpēc

Pēc Olgas Dragiļevas iniciatīvas pavasarī uzrakstītā atklātā vēstule daļēji tapa aiz bezspēcības, viņa tagad saka. «Mēs sērojam par katru cilvēku, kuru Ukrainā ir nogalinājusi Krievijas armija. Mums sāp katra Ukrainā zaudētā dzīvība,» sākas vēstījums. Tā parakstītāji vēlējās skaidri un nepārprotami paust savu nostāju — arī Latvijas krievvalodīgie ir pret šo karu. Viņu balsij starp citām bija jāizskan. «Runa nav tikai par mani. Kad tapa vēstule, publiskajā telpā bija Ukrainas balss, Kremļa propaganda, Latvijas iedzīvotāju un valsts nostāja, bet Latvijas krievvalodīgo, šīs cilvēku grupas, viedokļa nebija. Man šķita, ka šīs balss pietrūkst,» saka Dragiļeva.

Viņi aicināja līdzcilvēkus, piemēram, šogad nesvinēt 9. maiju. «Tos, kuri atzīmē 9. maiju, aicinām apzināties, ka darīt to šogad Uzvaras parkā nozīmē atbalstīt karu. Jūsu ģimenes vēsture ir svarīga, un jums ir visas tiesības pieminēt karā zaudētos tuviniekus. Taču šobrīd jūs nedrīkstat ignorēt to, ka Krievijas valdība izmanto Otrā pasaules kara simbolismu jauna kara kurināšanā,» pausts vēstulē. 

Kopš tā laika piemineklis ir kritis. Plašas diskusijas raisījusi gan Spēlmaņu nakts balvas piešķiršana krievu aktrisei Čulpanai Hamatovai, gan telekanāla Doždj apraides licences anulēšana. «Ir grūti izteikt jebkādus niansētus viedokļus. Ikviens, kurš mēģina runāt, ņemot vērā daudzus sarežģītus aspektus, vai nu no vienas, vai otras puses kļūst par nodevēju. Vai nu vārda brīvības nodevēju, vai valstiskuma.»

Karš kā ar milzu prožektoru izgaismoja viedokļus un sabiedrības noskaņojumu, dzēšot no diskusijām pustoņus un ēnas. Palika tikai koši baltais un necaurredzami melnais, žurnāliste atbild uz jautājumu, kādas pārmaiņas karš nesis sabiedrībā. Jo arī klusējot tika pausts atbalsts agresijai, nevainīgu cilvēku ciešanām.