Pirmoreiz cilvēces vēsturē uz planētas ir vairāk nekā astoņi miljardi iedzīvotāju. 2050. gadā varbūt būs jau 11 miljardi. Mēs visi gribam dzīvot labi — dzīvot ērtās mājās, braukt ar labām mašīnām un ēst kvalitatīvu pārtiku. Tātad konkurence par resursiem tikai pieaug, un aizvien aktīvāk jādomā, kā tos izmantot gudri. Taču jādomā ne tikai par resursu izmantošanu — mēs vairs nevaram atļauties pastāvīga pieauguma paradigmā pastāvošu ekonomisko attīstību, kas balstīta dabas resursu noplicināšanā. Protams, ir grūti pārslēgties no idejas par nemitīgu progresu, kas Rietumu sabiedrību veidojusi kopš apgaismības laikiem, uz principiāli jaunu modeli — ilgtspējīgāku un vairāk aprites ekonomikā balstītu priekšstatu par saimniekošanu.
Latvijā šajā ziņā ir nozīmīgs mantojums. Gan labs, gan slikts. Vēsturiski izmantojam diezgan daudz atjaunīgās enerģijas, ko lielākoties nodrošina hidroelektrostacijas un koksne, tomēr ar citu tehnoloģiju ieviešanu nebūt nav veicies tik gludi. Krievijas karš Ukrainā situāciju ir mainījis, jo par atjaunojamo enerģiju esam spiesti domāt ne tikai klimata pārmaiņu dēļ, bet arī energoneatkarības kontekstā.
Tiesa, enerģētiskā neatkarība, tāpat kā klimatneitralitāte, nav jautājums, ko būtu iespējams atrisināt individuāli. Valsts līmenī jādomā par infrastruktūru, atbilstošu nodokļu politiku un ilgtspēju atbalstošu tiesisko ietvaru, taču iedzīvotājiem jāpieprasa atbildība no lēmumu pieņēmējiem. Savukārt uzņēmēji gaida no likumdevēja vienādus nosacījumus, kas ļautu konkurēt ar citiem biznesiem Eiropā un pasaulē. Diemžēl pagaidām izskatās, ka visi gaida kaut ko cits no cita.
Taču ir arī vairākas jomas, kurās katrs atsevišķi var tieši mazināt savu ietekmi uz vidi. Būtiskākās no tām ir mājokļa izvēle, pārvietošanās un pārtika. Katrā no tām ir savas iespējas un arī dažādi izaicinājumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.