Initas Saulītes-Zanderes veidotā grāmata Elegantā Rīga apstrīd teicienu «neskati vīru no cepures», jo tajā cilvēki, valsts un laiks atklājas tieši stāstos par un ap apģērbu
Tagad pavisam citādi staigāju pa Rīgu, sarunā saka Inita Saulīte-Zandere, modes un dzīvesstila žurnāliste ar vēsturnieces izglītību. Jo iztēlē viņa nu redzot, kur reiz bijis smalks modes nams, kur — apavu salons, cepuru veikals vai cimdu darbnīca. Initas piecu gadu rūpīgs, detektīva cienīgs darbs vainagojies ar pamatīgu, gandrīz septiņus centimetrus biezu sējumu Elegantā Rīga, kas iznācis apgādā Neputns.
Grāmata ir nepaceļami smaga, toties to lasīt ir viegli un aizraujoši. Jo turpat 1100 lappusēs ar bagātīgām ilustrācijām, tabulām, preses citātiem un esejām par atsevišķām personībām atklājas ne tikai starpkaru laika rīdzinieku dzīvesstils un modes viļņi, bet kaut kas daudz nozīmīgāks — Latvijas brīvvalsts dzimšana, pieaugšana un beigas nevis no valstsvīru un politiķu skatpunkta, bet kādu to pieredzēja un izdzīvoja ļaudis ielās, kantoros, kafejnīcās.
Kopā ar redaktori Antru Bulu ir celti gaismā daudzu amata meistaru vārdi un darbi, jo modes ierosmes nāca no īstās, bet «mazajā Parīzē» tās īstenoja neskaitāmi drēbnieki un šuvējas, kurpnieki un cepuru meistares. Tā laika un dzīvesstila izpratnei viņu dzīve ir tikpat nozīmīga kā toreizējās stila ikonas — dendiji un modes dāmas, aktrises un bohēmisti.
Kāpēc gribējāt rakstīt par modi starpkaru laikā, kāds bija mērķis? Pierādīt, ka Rīga bija mazā Parīze vai ka tā ir tikai leģenda?
Mani kaut kāds šļūdonis vienkārši tajā ienesa. Sākās viss ļoti nevainīgi: 2017. gada nogalē, kad tuvojās valsts simtgade, mana paziņa Dita Danosa pierunāja aplūkot to no modes puses. Es kā žurnāliste mazliet pagūglēju, paskatījos Nacionālajā enciklopēdijā un sapratu, ka nekur nekā īsti nav. Ir druskas par Rīgas Audumu, par Robertu Hiršu (uzņēmējs, zīda un mākslīgā zīda audumu ražošanas ieviesējs Latvijā — red.). Es tiešām neapzinājos, kur esmu iepinusies. Bet izmeklēšanas gars mani aizrāva. Jā, tas sākās it kā diezgan nenopietni, bet jo tālāk, jo vairāk sapratu, cik maz ir zināms.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.