Mūzika un mozaīka • IR.lv

Mūzika un mozaīka

2
Jānis Žilde, žurnālists un mūzikas kritiķis

Autobiogrāfiskajā grāmatā Zigmara Liepiņa tiešums ir kā pielādēts ierocis

Sengrieķu domātājs Epiktēts reiz teicis: «Galds bez mūzikas ir kā sile.» Tik tiešām — bez mūzikas kairinājumiem mūsu ikdiena nebūtu piepildīta un krāsaina. Arī komponists Zigmars Liepiņš, kurš šogad atzīmē 70 gadu jubileju, savu dzīvi bez mūzikas iedomāties nespēj. «Mana dzīve ir kā mozaīka. Katrs mazais, krāsainais stikla gabaliņš ir piederīgs kopējam zīmējumam. Un katrā no tiem ir mana mūža daļa… bet visam pāri kā neizbēgamība — mūzika,» viņš raksta autobiogrāfiskās grāmatas Mūzaīka ievadā.

Jau ar pirmajām lappusēm Zigmars uzdod toni, paskaidrojot, ka šeit nebūs garu aprakstu par viņa ģimenes dzīvi, taču par bērnības atmiņām Liepājā, pilsētas nomalē, ko vietējie dēvēja par Ezermalu, komponists stāsta labprāt. Laika mašīna mūs aizved uz 50.—60. gadiem, uz Suvorova ielu, kas vienmēr esot odusi pēc zirgiem, jo pēc PSRS armijas amfībijām, kas regulāri braukušas garām, vietējo zirgu mēsli iemīcīti bruģa spraugās. Kolorīti personāži ir bijuši arī kaimiņi un īrnieki, taču kopumā topošā komponista bērnību caurvij tipiskas padomju laika ainiņas. «Savu nabadzību mēs neapzinājāmies. Tekošs ūdens laikam bija tikai vienai ģimenei klasē. Tikai vienai bija auto. Moskvičs! Bagātnieki!» viņš raksta, piebilstot, ka propagandas mašīna strādāja efektīvi, liekot padomju pilsonim domāt, ka šādi dzīvot ir normāli.

Mūzaīka nav pirmais mēģinājums aprakstīt Liepiņa dzīvi. Pirms desmit gadiem producents Juris Millers laida klajā e-grāmatu Meistars Zigmars Liepiņš, un pagājušogad ierobežotā 200 eksemplāru tirāžā izdots darbs par Radio SWH tapšanu Apelsīnu radio. Fragmenti no šiem diviem izdevumiem — citāti, dialogi — iestrādāti arī jaunajā grāmatā. Te, protams, stāstnieks ir pats Zigmars, kura kurzemnieciski tiešo un lakonisko valodu savaldījusi un ar tēlainiem iestarpinājumiem bagātinājusi redaktore Gundega Blumberga. Grāmatas uzbūve ir hronoloģiska, 215 lappusēs komponists izved cauri savas dzīves skrējienam, kas bijis dažādu nejaušību pilns — no skolas gadiem vēju pilsētā līdz nebēdnīgajai dzīvei konservatorijas kopmītnēs Rīgā, no pirmajām mūzikas grupām (Santa, Zvaigznīte) līdz operai un dziesmas rakstīšanai Sindijai Lauperei Maskavā, no 90. gadu bandītiem līdz jauna radio dibināšanai. Mūzaīku varētu dēvēt par piedzīvojumu un attiecību romānu, kurā autors atklāj nezināmas detaļas no savas dzīves, piemēram, faktu, ka pilnīgi nekaitīga sadzīves konflikta dēļ viņš diennakti bija spiests pavadīt atskurbtuvē, vai to, ka 2013. gadā uzveica vēzi. 

Savukārt attiecības šajā grāmatā varētu iedalīt divās lielās grupās — attiecības, kas vērstas uz sadarbību, un tādas, kas vērstas uz konfliktu vai savstarpēju konkurenci. Sirsnīgas lapaspuses Zigmars velta dzejniecei Mārai Zālītei un abu vērienīgajam kopprojektam — rokoperai Lāčplēsis, siltas jūtas valda arī komponista un daudzu viņa dziesmu tekstu un libretu autora Kaspara Dimitera starpā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu