Arnolds un Agnese Skirmaņi ir trīs bērnu — vienpadsmitgadīgā Jāņa, septiņgadīgā Aleksandra un deviņus mēnešus vecās Evas Terēzes — vecāki. Tikai, kā Agnese stāsta vecākajiem puikām, viņi nav izauguši mammas puncītī, bet ir atrasti. Tad puikas parasti jautā: «Bet kāpēc jūs meklējāt tik ilgi? Kāpēc nebraucāt pakaļ uzreiz?»
Kad ierodos pie kuplās Skirmaņu ģimenes, saprotu — viņiem taču ir pašiem sava ligzda! Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Proti, viņu dažu dzīvokļu nams atrodas tādā kā kalnā, bet lejā zem tā stiepjas viena no dzīvīgākajām Rīgas ielām, kur ik dienu aizjoņo automašīnu tūkstoši. Bet tur, augšā, miers un klusums.
Arī dzīvoklī valda rāms miers. Zaļganos toņos izkrāsoto viesistabu piesildījusi lielā baltā podiņu krāsns. Agnesei uz rokas rāmi dus mazā Eva Terēze, bet mani sagaidīt iznāk Jānis. Puisis mazliet kautrējas, bet, kad saņēmis mammas atļauju, apvaicājas, kāpēc esmu atnākusi un kā mani sauc. Drīz pēc tam viesistabā iesteidzas arī Aleksandrs un, atklājis, ka esmu gatava klausīties, izrāda un izstāsta, ko mācījies skolā.
Uz brīdi viesistabā sanākusi kopā gandrīz visa ģimene. Trūkst tikai ģimenes galvas — traumatologa ortopēda Arnolda Skirmaņa. «Viņš, kā jau parasti, ir darbā,» nosaka Agnese un smaidot piebilst, ka kādam jau ir arī jāstrādā. Viņš kopā ar ģimeni ir vēlu vakaros un brīvdienās, kad visi dodas uz lauku mājām Rubas pagastā pie pašas Lietuvas robežas. Tur Arnolds kopā ar dēliem strādā meža darbus un mazajiem māca vīru lietas. Piemēram, kā pareizi skaldīt malku un darīt to tā, lai nesavainotos.
Fonā klusi skan liega mūzika, un viegli smaržo kafija. Saruna var sākties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.