Ielu skarbums un romantika • IR.lv

Ielu skarbums un romantika

Vilis Kasims, rakstnieks un tulkotājs

Ielas zēni ir azartisks 50. gadu Romas dzīves atveidojums, kas nav zaudējis vitalitāti arī mūsdienās

Slavenā itāļu kinorežisora Pjēra Paolo Pazolīni romāns Ielas zēni bieži balansē uz haosa robežas. Tā tas ir gan strukturāli — grāmatu veido savā starpā maz saistītas ainas, kas seko vairāku nabadzīgu Romas zēnu pieaugšanai pilsētas ielās —, gan valodas līmenī, vēstījumam nereti mēģinot vienlaikus atveidot pat pārāk daudzu puišu sajūtas un pārgalvīgo rīcību. Lasītājam paliek tāds kā vispārējas nekārtības iespaids, vienlaikus mulsinošs un fascinējošs. Tas gan arī ir ļoti piemērots šim darbam, šai pasaulei. Galu galā, ja pilsētā valda galvu reibinošs haoss, tad kāpēc lai vērotājam būtu citādi? 

Romas zēni šajā bardakā jūtas lieliski, vienmēr vadoties tikai pēc konkrētā brīža vēlmēm un vajadzībām — izsalkuma, iekāres, garlaicības. Visbiežāk tas nozīmē mēģinājumus iegūt dažus simtus liru, lai tūlīt pat tās iztērētu. Nauda romānā īpašniekus maina ātri, citreiz tiekot notriekta kārumos, izklaidēs, bordeļos, bet citreiz — nolaupīta svešiniekam vai viņiem pašiem. Tāpēc par krāšanu vai taupīšanu nevar būt runa. Ja neiztērēsi tagad, nākamajās dienās liras pazudīs tik un tā, kā jau jebkurš laimes uzplaiksnījums puišu pasaulē. Tāpēc jādzīvo mirklim un naudai.

Kā grāmatas ievadā raksta režisors Dāvis Sīmanis, viens no Pazolīni vadmotīviem šajā romānā (un arī viņa agrīnajās filmās) ir bijusi vēlme atveidot Romas pašpuiku dzīvi. Autors uz Itālijas galvaspilsētu pārcēlās 1950. gadā, labu laiku pirms sāka darboties kino. Trīs gadus viņš nodzīvoja nabadzīgajā Rebibijas piepilsētā netālu no cietuma, kur arī iepazina un iedraudzējās ar ielu zēniem. «Kad Pjērs Paolo dzīvoja šeit, mēs visi viņu pazinām, viņš bija viens no mums,» The New York Times jau vecumdienās stāstīja viens no Ielas zēnu prototipiem Silvio Parello. «Viņš darīja to pašu, ko mēs. Viņš nāca un pētīja mūs.»

Šī skaidri nojaušamā mīlestība pret vietējiem iedzīvotājiem un viņu nevaldāmo dzīvesprieku ir viena no grāmatas galvenajām vērtībām, ko iedzīvina Pazolīni neapšaubāmais novērotāja talants. Viņa nodošanās naturālismam, kas sasaucas ar tolaik itāļu kino vēl modē esošo neoreālismu, arī nozīmē, ka romāns nemoralizē nevienā virzienā, lai gan vēlākais režisors bija pārliecināts marksists. Ne velti Ielas zēni izpelnījās kritiku gan no tolaik valdošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan Itālijas Komunistiskās partijas. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu