Atskatoties uz savu dzīvi, nevērtēt notikušo kā pārdzīvojumu, bet gan piedzīvojumu. «Man nav raksturīga sevis žēlošana,» saka 90 gadus vecais valodnieks Egīls Skudra. Visus savus piedzīvojumus viņš aprakstījis šogad iznākušajā grāmatā Kad lūzis gumijkoks.
Tiesa, dramatiskākajos dzīves brīžos smiekli nenāca, taču viņa atmiņās ir daudz gaišuma. Skudra represēts divreiz, pirmoreiz izsūtīts 1941. gada deportāciju laikā. Tobrīd astoņgadīgais Egīls ar ģimenes sievietēm — māti, māsu un vecmāmiņu nonāca Krasnojarskas apgabalā. Atgriezies Latvijā, nokļuva bāreņu namā un savas atmiņas par pieredzēto pierakstīja, audžumāte tās saglabāja. Tagad pieraksti glabājas Okupācijas muzejā, bet jau šajā tūkstošgadē sākot veidot atmiņu grāmatu, Egīls tos izmantoja kā smalku notikušā norakstu, kam nācās mainīt tikai emocionālo toņkārtu. Otrreiz viņš nonāca apcietinājumā kā dezertieris, jo bēdzis no padomju armijas.
«Es piekrītu teicienam, ka katrā sabiedrībā ir viens procents varoņu, viens procents neliešu, bet pārējie tikai cenšas izdzīvot,» nosaka sirmais vīrs. Arī izmeklētājs, kurš izskatīja viņa lietu, bijis «visumā labvēlīgi noskaņots». Pat par spīti tam, ka atteicies savu rīcību nožēlot, Egīls izglābies no piespriestā augstākā soda mēra.
Skudras dzīvoklī iekārtotajā kabinetā pie sienām rindojas grāmatu simti. Gan daiļliteratūra. «Tā vairāk meitai,» nosaka Egīls. Gan profesionālā literatūra — vārdnīcas un atlanti, kas ir svarīgākais valodnieka «instruments». Pie sienas piesprausts mazmeitas zīmētais Latvijas karodziņš un smaidīgs viņas foto.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.