Režisors, aktieris un pedagogs Edmunds Freibergs 23. novembrī saņems Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu. Viņa īpašais rokraksts teātra mākslā vienmēr bijis iejūtīgs, izsmalcināts un piedodošs
Nerakstiet garas īsziņas Edmundam Freibergam (74). Nepievienojiet tām emocijzīmes! Viņš šīs ziņas nevarēs izlasīt, jo viņam ir spiedpogu telefons. Viņam nav arī datora. Nav e–pasta, skaipa un citu saziņas ierīču, bez kurām vairums no mums justos izmisuši. Vienīgais veids, kā varat ar Freibergu sazināties, ir telefona zvans. Jo viņš ir kontaktā ar realitāti un dzīviem cilvēkiem. Tieši tas bijis viņa lielākais profesionālais spēks kā aktierim un režisoram — būt kontaktā ar cilvēku visā tā krāšņumā, smieklos un sāpēs. Būt gudram, bet negudrēties. Iestudējumos nedzīties pēc formas modernizācijas, bet visu uzmanību veltīt saturam — tām smalkajām stīgām, kas veido mūsu sarežģīto esību.
Mēs tiekamies Nacionālajā teātrī, kur Freibergs strādājis 48 gadus. Pirms Spēlmaņu nakts Freibergam intervijas ieplānotas vai katru dienu. Mūsu pirmo telefona sarunu iesāk ar sarkasmu: «Tagad jūtos kā nelaiķis, kurš savās bērēs brīnās, cik svarīgs bijis un cik ļoti visi viņu mīlējuši!»
Tomēr, fotografējoties uz sarkani samtainajām kāpnēm Nacionālajā teātrī, Freibergs bez liekuļošanas atzīst, ka balva ir ļoti patīkama. Īpaši tāpēc, ka mūža balvai viņu izvirzījuši kolēģi, skolnieki un līdzgaitnieki.
Aktieris, režisors un skolotājs
Aptvert kāda cilvēka darbu teātrī gandrīz 50 gadu garumā ir neiespējami. Ar ko lai sāk? Varbūt ar pusaugu zēna balstiņu, kas reiz skanēja Latvijas Radio iestudējumos un līdz šai dienai palikusi viena no ausij tīkamākajām un dzīvākajām radio balsīm? Silta un mūžam jauneklīga balss. Izcila dikcija un spēja uzburt veselas emociju pasaules.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.