Jāņa Joņeva romāns Decembris ir stāsts par 1997. gada slepkavībām
Rakstnieka Jāņa Joņeva iepriekšējiem darbiem — romānam Jelgava ’94 un stāstu krājumam Tīģeris ceļš pie lasītājiem bijis veiksmīgs — abi ieguvuši Latvijas Literatūras gada balvas, Jelgava ’94 — arī Eiropas Savienības Literatūras balvu. Un tas vien varētu būtu pietiekams iemesls, lai ar cerībām šķirtu vaļā Joņeva jaunāko darbu Decembris, kas tiek pieteikts kā dokumentāls detektīvs.
Grāmata nav liela, ērta kabatas formāta, to var izlasīt vienā vakarā, un uzreiz teikšu, ka šis ir mulsinošākais un arī labākais darbs, kādu pēdējā laikā latviešu literatūrā nācies lasīt. Protams, es uzķēros uz anotācijā doto solījumu, ka tas būs detektīvs. Taču Joņevs piemāna, viņš drīzāk par apspriežamu problēmu padara pašu detektīvžanra pastāvēšanu, kura pamatā ir daudziem lasītājiem tik pazīstamā interese par baisām situācijām, kādās reālajā dzīvē — dod die’s — pašam nenāksies iekulties, azarts atklāt un iepazīt ļaundari. Joņevs solītā detektīva vietā mudina ielūkoties aiz tā — kāpēc cilvēkus aizrauj bailes?
Daudz pārliecinošāk Joņevam izdevies izpildīt otru grāmatas pieteikumā doto norādi — rakstītais ir dokumentāls (atsevišķu personu vārdi ir mainīti). Grāmatas pirmajās lappusēs pieminēta pavisam īstas Jaunā Rīgas teātra izrādes Rīga. Urbānie mīti tapšana. Joņevs bija šīs izrādes dramaturgs, un toreiz tas bija pamudinājums rakties internetā, meklējot Rīgā klīstošos šausmu stāstus — par Iļģuciema velnu, par līķi ūdensvadā, par spocīgiem notikumiem Lielajos kapos.
Meklējot šāda veida stāstus, Joņevs uzdūries arī baumām par 1997. gada decembrī notikušu absurdu, sevišķi nežēlīgu slepkavību sēriju, kuru rezultātā radies kārtējais urbānais šausmu stāsts par maniaku, ar kuru policija netiekot galā. Atšķirībā no folkloras dzimšanas laikiem mūsdienu šausmu stāsti ir atrodami sava laika presē. Dažiem izdevumu — kā Rīgas Balss, Vakara Ziņas — raksti, kas apgāž vai apstiprina šādas baumas, bija dienišķā maize. Skaļie virsraksti, deviņdesmito gadu avīžu noformējums, kriminālziņu konkurence ar politikā, ekonomikā notiekošo, uzbur krāšņu kopainu. Manuprāt, tā arī ir šī romāna lielākā veiksme. Decembra valoda ir lietišķa, kā jau dokumentālam aprakstam piedien, taču tai piemīt Joņevam raksturīgā ironija, empātijā sakņotas atkāpes, rakstnieks prot priecāties par situācijas paradoksalitāti, taču tas viss bez patosa un izpušķojumiem. Un tomēr — uzburtā aina ir tik daudzplākšņaina, iztēli rosinoša un galvenais — realitātē balstīta, ka pārspēj krāšņā valodā sarakstītu literatūru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.