Viestura Kairiša Janvāris — pieaugšanas stāsts barikāžu laikā
Grūstoša impērija, kas savās beigu konvulsijās stūrgalvīgi mēģina iedzīvotājus iesūkt bezjēdzīgā militārajā dienestā. Šī gan nav aina no mūsdienām — lai gan varētu būt —, bet mazs sižeta atzars no Viestura Kairiša jaunākās spēlfilmas Janvāris. Filma ir autobiogrāfiskās detaļās balstīts stāsts par būšanu jaunam sarežģītā laikā. Kinodarbs jau saņēmis augstu starptautisko novērtējumu — balvas Traibekas festivālā Ņujorkā un Romas kinofestivālā.
Galvenais varonis, aptuveni divdesmit gadus vecais Jazis (lieliskā Kārļa Arnolda Avota tēlojumā) pēc skolas beigšanas mēģina atrast savu vietu nestabilā un juceklīgā pasaulē. Ir 1991. gads, Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācija jau parakstīta iepriekšējā gadā, bet padomju spēki joprojām klātesoši, atsvabināšanās no PSRS žņauga — neskaidra.
Rīgas pelēcīgās būves brīžam netīrajā ziemas sniegā izskatās kā no saltas aizmirstības, dzīve rit savu gaitu, bet, cik nu iespējams, nost no publiskā skata — pazemes gājēju tuneļu ūķīšos iznomā videokasetes ar padomijā aizliegtajām rietumu filmām, galvenais varonis jau visu noskatījis (te, līdztekus darbam televīzijā, iezīmējas Jaža interese par audiovizuālo attēlu).
Kad galvenais varonis nokļūst jaundibinātajā Kultūras akadēmijā, tur PSRS bezjēdzība un gurdens ikdienišķums tiek atšķaidīts ar jauneklīgu vitalitāti un jaunu radošo ambīciju dzimšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.