Un kuģis grimst

Ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana romāns Internāts — karā katram jācīnās par sevi

Laikā, kad lasu 2017. gadā iznākušo Internātu, realitāte diemžēl jau atkal saplūst ar notikumiem Serhija Žadana romānā, kas vēsta par tā — iepriekšējo gadu — kara gaitu. Šis teksts atgādina, ka «tas» nesākās vis 24. februārī, bet pārtapa no karadarbības vienā reģionā par visas Ukrainas un visu ukraiņu slaktiņu. Ukrainas pilsētas šajās dienās apšauda ar raķetēm, jo kādi ir iedomājušies, ka brīva tauta, lūk, nedrīkst cīnīties par savu zemi, saviem cilvēkiem. Kādiem šķiet, ka būtu jāpadodas, jāpasmilkst un jānoliec galva, bet pretoties nekādā gadījumā nedrīkst, jo kaut kādi savos sātaniskajos scenārijos tā nav paredzējuši. Tāpēc atturēšos no Žadana poētiskās valodas apjūsmošanas, no vērtējuma, cik trāpīgas ir viņa metaforas un aizkustinošs romāna galvenā varoņa — vientuļa, apjukuša, pārbiedēta skolotāja Pašas — tēls. Tas šķiet pagalam neiederīgi, jo visām šīm literārajām kvalitātēm nav necik lielas nozīmes, ja atceramies vienu: autors ir kara aculiecinieks un dalībnieks, tāpēc var atļauties liecību par šo elli nodot jebkādā veidā un stilā, jo svarīgākais šajā gadījumā ir kara nezinātājiem (un dažkārt — pat romantizētājiem) sajust to stindzinoši auksto baiļu un nāves elpu, kas pārklāj pilsētas un cilvēkus kā biezi, lipīgi miglas vāli.

Tieši necaurredzama, auksta migla ir Žadana romāna, ja tā var teikt, scenogrāfijas pamatstruktūra. No tās iznirst te karavīri, kuru piederību nav iespējams sazīmēt nevienā šī teksta lappusē, te apjukušas sievietes ar un bez bērniem, kuras pārvietojas, bēg, maldās, jo nevienam jau nav skaidrs, kur galu galā būtu jānonāk. Nekāda galamērķa šajā miglā nav un nevar būt, jo Internāta vēstījums ir — karš nes haosu, un tas nav nekāds tur abstrakts haoss, bet konkrētus cilvēkus konkrēti nokaujošs vispārējs sajukums. Ne tu zini un saproti, no kā jābēg, ne saproti, kur būtu meklējams jelkāds patvērums, un šajos visaptverošās miglas maldos ritmiski atkārtojas virstonis — nevienu tu neinteresē, visiem esi vienaldzīgs, katrs pats par sevi. «No malas tas viss atgādina kuģi, kas grimst atklātā okeānā. Pasažieri sēž, skatās uz ūdeni, kas nāk un nāk klāt, bet tikmēr kaut kur no okeāna dzīlēm izpeld pasažieri no vēl viena kuģa, kas jau veiksmīgi paspējis nogrimt. (..) Savukārt tie, kas sēž augšā, uz klāja, naidīgi lūkojas pretī, nolād viņus, dusmojas, neizrāda ne mazāko līdzjūtību, ne kripatiņas līdzcietības. Lai gan noslīks, saprotams, visi,» teikts romānā.

Bezcerība, kas vējo no Internāta — auk­stas janvāra aukas klajos dubļu, sniega un asiņu laukos, sadragātos laukumos un ielās un nemitīgs smidzeklis, kas izmērcē bezmērķīgi klīstošos ļaudis līdz kaulam —, vēl un vēlreiz atkārto to, ka karā visi top vienādi. Labie ļaudis un nelāgie, melīgie un taisnības cīnītāji, mīlošie un vienaldzīgie, arī bērni. Viss vienādots, visi vienā internātā ar izdauzītiem logiem, izsistām durvīm, sabumbotu jumtu, kur vienīgais un pēdējais kritērijs izdzīvošanai ir pārspēks. Romāna galvenais varonis, skolotājs Paša, cenšas kara haosā iezīmēt vienu racionālu un loģisku stīgu — glābt savu māsasdēlu no internāta, kuram pāri nupat veļas fronte. Glābšana Pašam, protams, kļūst par rēķinu kārtošanu ar sevi — bailēm, nespēku, neiederīgumu. Taču atšķirībā no pasakām, kur varonis savu misiju parasti izpilda, iesaistoties palīdzīgiem un pārdabiskiem spēkiem, Žadana tekstā skolotājs šo ceļu spēj veikt, tikai pateicoties dažiem nejaušiem veiksmes brīžiem. Nāve te visiem min uz papēžiem, daži paklūp un paliek, citi tenterē tālāk un cenšas neatskatīties.

Internāts ir starptautiski pamanīts un novērtēts teksts. Romāns tulkots jau 21 valodā, šogad saņēmis ERAB Literatūras balvu, par iepriekš izdotajiem dzejas krājumiem un romāniem (latviski ir tulkoti Džezs pār Donbasu (2016) un Mezopotāmija (2019), abus tulkojusi Māra Poļakova) Žadans saņēmis virkni dažādu apbalvojumu. Martā Polijas Zinātņu akadēmijas Literatūras komiteja viņu nominēja Nobela prēmijai literatūrā. Serhijs Žadans ir rokzvaigzne tiešā un pārnestā nozīmē — gan Ukrainā, gan citur pasaulē. Viņš ne tikai dzejo, strādā par tulkotāju un atdzejotāju un raksta lielisku prozu, bet arī muzicē rokgrupā Žadan i Sobaki. Nozīmīga ir Žadana iesaiste ziedojumu vākšanā Ukrainas armijai un aizstāvjiem, kā arī aktīva pretdarbība Krievijas okupācijai jau kopš Maidana un Oranžās revolūcijas laikiem.