Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Vasarā izdotā Ivara Šteinberga otrā dzejas grāmata Jaunība jau guvusi gan kritiķu atsaucību, gan vietu Dzejas dienu balvas nominantu sarakstā. Jāpiemin arī redaktors Artis Ostups, kurš krājuma pieteikumā izceļ grāmatas novitāti latviešu dzejas kontekstā, un izsmalcināti ekstravagantais Esteres Betijas Grāveres veidotais grāmatas noformējums — auduma vākos starp puķu ornamentiem negaidīti «uzziedējis» fallisks tēls. Tā, nopietnajam sintezējoties ar uzjautrinošo, autora aizrautībā un priekā turpina dzirksteļot viss krājums. Daži efekti piešķir grāmatai īpaši savdabīgu vērtību.
Viengabalainība. Šteinberga Jaunība ir triptihs — trīs episki dzejas darbi, trīs sižetiski ceļojumi dažādos virzienos ar atšķirīgiem varoņiem. Tomēr no katras daļas likumsakarīgi izriet nākamā, un veidojas kompozicionāls kāpinājums. Pirmajā daļā Rokenrols ar detalizācijas, atkārtojuma figūru un pārspīlējuma paņēmieniem vēstīts par jaunības maksimālisma apreibinātu mūziķu «trīsvienību» un ceļu līdz mistiskai pieredzei uz skatuves. Otrajā daļā Stopētāju balādes gluži vai ieelpas un izelpas ritmā «iedarbināts» spontāns ceļojums uz Parīzi un mājup; līdztekus slīd kultūratsauču, vīziju, murgu virtenes. Trešā daļa Ar mēli ir jauna vīrieša atmiņu ceļojums seksualitātes atklāsmē, kas īsprozas žanrā veidotās emocionāli jutekliskās dzīves epizodēs pamazām transformējas no agrīnas bērnības līdz dēla piedzimšanai, turpinātībai, nezūdamības likuma izpausmei. Šī daļa izceļas ar īpaši atklātu erotismu. Pēdējā rinda «Šis ir pats sākums» (91) mudina ieraudzīt dzejkrājumam piemītošu gredzenveida kompozīciju un atgriezties atkal pie paša pirmā dzejoļa Pareģojums pirmajiem heksametriem. Jaunība, kuru iespējams atkārtot atkal.
Vispārinātais personiskums. Dzejas persona prasmīgi «peld» reminiscenču, alūziju, mitoloģisku un kultūras citātu «viļņos»; virtuozi stilizēti, pat parodēti citi literāri teksti — šo paņēmienu iepazinām jau pirmajā Šteinberga krājumā Strops. Savukārt Jaunības dzejoļu ritmikā ieskanas gan Homēra eposu un Andreja Pumpura Lāčplēša valoda un heksametri, gan bibliskā pasaules radīšanas stāsta epizodes, gan Voltam Vitmenam līdzīga sajūsma vai pat atsauces uz Džeimsa Džoisa Ulisu.
Autora kultūras un dzīves zināšanas vizuāli portretē krājuma noslēgumā minētās pateicības literārās ietekmes avotiem, nekautrīgi apliecinot, ka dzejoļos ir tieši vai netieši ietilpināti citu autoru darbi vai personība. Lielākoties katrā triptiha daļā ir dažādi izdomāti, kultūrslāņiem apaudzēti, pārspīlēti, pat komiski raksturi — vispārināti tipi, kurus caurredz kāda ārpus dzejoļa esoša viszinoša dzejas persona. Rokenrolā atainotie raksturi šķiet tuvi Jāņa Joņeva romāna Jelgava 94 varoņiem. Taču dažkārt kultūras atsauču polifonija «nolobās» no dzejas personas un atkailinās tuvu autoram stāvošs, intīms dzejas tēls.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.