Stāsta ukraiņu sabiedriskā aktīviste Nataļa Ļutikova no Krimas, kura 2014. gadā bija spiesta pārcelties uz Kijivu
Kamēr Krievijas propaganda tiražē viltus ziņas par situāciju Hersonas apgabalā, apsūdzot Ukrainas varas iestādes, ka tās it kā gatavojas uzspridzināt Kahovkas HES aizsprostu, vietējie iedzīvotāji gatavojas reģiona atbrīvošanai. Protams, ne bez bailēm par savu dzīvību un nezinot, kad šis sapnis varētu kļūt par realitāti.
Hersonas apgabals, kas ir vistuvāk anektētajai Krimai, tika okupēts jau pirmajās kara stundās. Astoņu mēnešu kara laikā tieši šī teritorija kļuvusi par vienu no lielākajiem Krievijas «panākumiem» šajā karā. Taču tagad ciemi, kur dzīvo arī daudzi mani radinieki, masveidā saņem īsziņas un tālruņa zvanus ar lūgumu pamest Hersonu vai vismaz pārcelties no Dņepras labā krasta uz kreiso.
Mūsu partizāni ziņo, ka uz kreiso krastu tiek pārvietoti arī čmobiki, kā tiek saukti nesen mobilizētie krievi. Vietējie iedzīvotāji ir novērojuši, ka šie «iebraucēji» ir diezgan primitīvi ekipēti un nemācīti.
Tiek uzskatīts, ka tieši čmobiki tiek izmantoti frontē radīto caurumu aizlāpīšanai un Ukrainas bruņoto spēku virzības apgrūtināšanai. Taču mūsu armija nebūt vēl nav tik tuvu, kā man gribētos. Okupanti ir ieveduši daudz prāmju transportlīdzekļu pārvadāšanai un izveidojuši kājnieku pāreju zem daļēji saspridzinātā Antonova tilta.
Nojaušams, ka Krievijas karaspēks cenšas izveidot stratēģisku placdarmu Hersonas apgabalā. Tur tiek izvietoti ne tikai čmobiki, bet armijas specvienības, gaisa desanta karaspēks, moderni tanki un artilērija. Krievijas propaganda to visu sauc par «karaspēka pārgrupēšanu». Okupanti cer, ka viņiem izdosies tur nostiprināties vai vismaz palēnināt Ukrainas spēku virzīšanos. Vietējie iedzīvotāji ziņo, ka lauki tiek mīnēti un mežu apvidos izvietoti prettanku ieroči un artilērija.
Lielākā daļa hersoniešu apzinās, ka viņiem nav cerību uz ātru atbrīvošanu un kaujas būs smagas. Tajā pašā laikā viņi nelabprāt pamet savas mājas. Pēdējās divās nedēļās vietējā televīzijā rāda reklāmas par to, kas jāzina par pārcelšanos uz Krievijas Federāciju, kādi dokumenti ir nepieciešami un kādas viņiem tur būs tiesības. Tiek izplatīti reklāmas bukleti: «Vai vēlaties glābt savu ģimeni? Dodieties uz kreiso krastu!» Vietējie partizāni ir pārliecināti, ka Krievijas karaspēks gatavojas ielu kaujām Hersonā un nevēlas atkārtot Mariupoles likteni ar desmitiem tūkstošu bojāgājušo.
Cilvēkus bieži vien pārvieto arī piespiedu kārtā. Manu paziņu bērnus paņēma tieši no skolas un nosūtīja uz Anapu [Krievijas kontinentālajā daļā], pat neinformējot vecākus. Vietējās skolas direktors esot devis piekrišanu, kad krievu karavīri ieradušies ar automātiem. Tagad mēs cenšamies noskaidrot, kā bērnus nogādāt atpakaļ pie vecākiem. Okupācijas varas iestādes apgalvo, ka bērni iziet «atveseļošanās» kursu un it kā paliks Krievijā līdz novembra beigām. Un šādu gadījumu ir simtiem.
Acīmredzot iemesls nebūt nav dedzīga mīlestība pret bērniem no Hersonas, bet gan iespēja viņus nelikumīgi aizturēt, pēc tam izsaucot vecākus un iegūstot šo cilvēku personas datus — Krievijas propagandas mediji tad varēs nofilmēt «panisku iedzīvotāju plūsmu, bēgot no ukraiņu nacistiem».
Izceļot uz Ukrainas vidieni no Hersonas apgabala šobrīd ir ārkārtīgi grūti. Vispirms ir jāiebrauc Krimā un tad jāizmet līkums caur Krieviju un Eiropu. Šādam ceļojumam, kas ilgst vismaz četras dienas, nepieciešami 500—700 eiro katrai personai. Daudziem vietējiem šādas naudas nav, jo šī agrārā reģiona ekonomika tagad ir izpostīta (labību okupanti izlaupīja jau vasarā, bet lauki ir mīnēti). Daudzus cilvēkus tas dzen izmisumā un pat bada nāvē.
Manai māsīcai okupanti kā humāno palīdzību piedāvāja 10 tūkstošus grivnu (270 eiro), bet tikai ar nosacījumu, ka viņas dati tiks ierakstīti īpašā reģistrā. Māsīca atteicās. Jo neviens nezina, kā okupanti izmantos šos datus.
Septembrī man piezvanīja māsīcas dēli — 11 un 14 gadus veci — un pastāstīja, ka viņi jau izvesti uz Krievijas pilsētu Kursku. Mēs steigšus meklējām veidu, kā zēnus evakuēt atpakaļ uz Ukrainu, un bijām gatavi maksāt jebkādu naudu. Ar draugu starpniecību atradām pārvadātāju. Par laimi, zēnus no Krievijas izlaida ar Ukrainā izsniegtajām dzimšanas apliecībām. Viņus ļoti laipni sagaidīja brīvprātīgie Latvijā un nosūtīja tālāk uz Poliju. Mēs jau esam viņus sastapuši.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra