Volodimiram Dubovikam, starptautisko attiecību profesoram no Odesas, bija grūti apvaldīt emocijas, kad viņš oktobrī apmeklēja koncertu Bostonas filharmonijā. Lielākā daļa cilvēku šeit bija redzami ar Ukrainas karodziņu pie žaketes atloka vai citādu atbalsta zīmi viņa valstij. Volodimiram gribējās skaļi pateikt: esmu ukrainis, paldies jums! Uz pagaidu dzīvi ASV viņš pārcēlās pirms nedēļas — tika uzaicināts kā viesprofesors Tafta Universitātes Flečera Tieslietu un diplomātijas skolā. Paralēli šim darbam Duboviks turpinās mācīt studentus Odesā — gan studenti, kuri kara dēļ izsvaidīti visā pasaulē, gan pasniedzēji jau pieraduši pie tiešsaistes nodarbībām.
52 gadus vecais Duboviks ar Odesu bijis saistīts visu mūžu — šeit dzimis, uzaudzis, mācījies skolā. 90. gadu sākumā studējis vēsturi Odesas Nacionālajā universitātē, kur vēlāk bija viens no tiem, kuri izveidoja starptautisko attiecību studiju virzienu. «Mani jau no skolas laika interesēja ārpolitika. Nebija divu domu, kādu karjeru izvēlēties,» viņš paskaidro. 30 gadu laikā, kopš pats māca studentus, vēl nekad nav bijis tik milzīgas intereses par politikas studijām kā tagad. Jaunie ukraiņi grib saprast notiekošo.
Šā gada februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā, Duboviks nolēma uz laiku pārcelties uz Rietumukrainu — turpināja pasniedzēja darbu Zoom. Tad radās iespēja strādāt ASV. Šoruden viņš no Ukrainas devās prom gandrīz vienlaikus ar masīvo raķešu uzlidojumu pilsētām. Sajūta bija šausmīga. Gribējās palīdzēt, bet vienlaikus saprata, ka militārā veidā tas nav iespējams, «es nevaru noķert raķetes», saka profesors. Viņa fronte ir notiekošā skaidrošana ārzemēs, dezinformācijas kliedēšana un izglītošana. Viņš vēlas arī aktīvi piedalīties ASV notiekošajās ziedojumu kampaņās Ukrainai un regulāri pārskaita daļu savu ienākumu Ukrainas armijai.
Duboviks atzīstas, ka kara apstākļos ir izaicinoši nodalīt cilvēku un ekspertu sevī — ir pārdzīvojumi, bet jāspēj analizēt ar skaidru galvu. «Dažādās diskusijās pasaulē esmu sācis izteikties diezgan emocionāli. Cilvēki to saprot.»
Vai starptautisko attiecību eksperts gada sākumā saprata, ka briest karš Ukrainā? «Kā zināms, līdz kara sākumam 24. februārī bija divi skatpunkti: Krievija sāks militāras darbības, vai arī tā vienkārši demonstrē muskuļus, biedē Ukrainu, lai pakļautu savām interesēm. Es nevaru teikt, ka gaidīju plaša mēroga iebrukumu. Drīzāk man šķita, ka varētu būt politisks saasinājums,» saka Duboviks.
Tagad draugi no Odesas viņam regulāri raksta par gaisa trauksmi, droniem debesīs un saspringtu atmosfēru. Rietumukrainā, kur viņš pavadīja pēdējo pusgadu pirms izbraukšanas uz ASV un bija salīdzinoši mierīga dzīve. «Arī Odesā tā ir mierīga, salīdzinot ar tiem Ukrainas reģioniem, kas tiek smagi bombardēti. Zinu cilvēkus, kuri no Mikolajivas pārcēlušies uz Odesu, jo Mikolajivā ir vienkārši neizturami. Diemžēl raķešu apšaudes dēļ pilnīgi drošs nav neviens Ukrainas reģions.»
Profesors uzsver, ka Ukraina cīnīsies līdz uzvarai, bet zaudējumi ir — gan civili, gan ekonomiski. «Iedomājieties, kādā stāvoklī ir mūsu sociālā atbalsta sistēma. Bez sabiedrotajiem viss jau būtu sabrucis. Tāpēc jūsu atbalsts, arī Baltijas, mums ir ļoti svarīgs, paldies jums!»
Ierodoties ASV, Duboviks ātri uztvēris noskaņu — lielu atbalstu Ukrainai. Viņš uzskata, ka Krievijas propagandai tur nav nozīmīgas ietekmes, izņemot atsevišķas sabiedrības grupas, piemēram, izceļotājus no bijušās PSRS, kas patērē Kremļa kontrolētos informācijas avotus, kā arī tos republikāņus, kas ir Trampa atbalstītāji. «Viņi īsti nesaprot, kāpēc jāpalīdz Ukrainai, kāpēc jāiesaistās šajā konfliktā,» stāsta Duboviks. «Mēs Ukrainā to dzirdam jau kādu laiku, un cilvēki ļoti pārdzīvo. Amerikā tuvojas vēlēšanas, ukraiņi baidās, ka atbalsta kurss var mainīties,» stāsta politikas eksperts. Viņš uzskata, ka atbalsts Ukrainai turpināsies, lai kādi būtu ASV vidustermiņa vēlēšanu rezultāti novembrī.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra