Sarunās skaidri jānosauc partiju it kā «ideoloģiskās» atšķirības
Vēlēšanu naktī ainava izskatījās vienkārša — prokremliska valdība vairs nevar būt pat teorētiski, kad jau Saskaņa ir ārā, bet Rosļikovam un Šleseram kopā mazāk vietu, nekā bija Urbanovičam. Taču jau pēcvēlēšanu svētdienā izrādījās, ka acīmredzamā nākamās valdības veidotāja Krišjāņa Kariņa partija ar lielāko frakciju paliks mazākumā Saeimā, kurā vairs nebūs tās līdzšinējo partneru Attīstībai/Par! un Konservatīvo.
Saeima bez Saskaņas pirmo reizi 16 gados (kopš 9. Saeimas, kurā 2006. gadā 17 vietas ieguva jaunais Kremļa projekts Saskaņas centrs) ir tik neparasta, ka daži varētu būt apjukuši, kā nu dzīvos bez liela un mobilizējoši draudīga spēka. Taču līdz ar Saskaņas galu ir beigusies arī Nacionālās apvienības lielā misija — būt par tās it kā bezkompromisu pretinieci —, kas tai garantēja vietu jebkādā valdībā.
NA, protams, apzinās šo eksistenciālo apdraudējumu. To gan ilgtermiņā nav iespējams novērst — Latvijā vairs nebūs viena liela prokremliska spēka kaut vai tāpēc vien, ka jau pēc dažiem gadiem acīmredzot vairs nebūs Krievijas impērijas ar Kremli centrā. Taču īstermiņā NA ir instinktīvi metusies meklēt sev Saskaņas surogātu.
Pirmdien Valsts prezidents Egils Levits aicināja Kariņu sākt konsultācijas par iespējamo koalīciju. Taču noteikumus diktēt uzreiz stājās NA.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.