Engures ciema ceļmalas ceptuve Kukul uzplauka visdrūmākajos pandēmijas mēnešos, piedāvājot caurbraucējiem latviešu garšu «svēto trīsvienību» — svaigi ceptas kanēļmaizītes, magoņmaizītes un speķa pīrādziņus
Drūmākais kovidlaiks, kurā gandrīz viss — skolas, biroji, iestādes un pat ražotnes — slēgts. Lai izlauztos no dzīves četrās sienās, katru nedēļas nogali tūkstošiem mašīnu izbrauc pa visu Latviju, lai ierobežojumu nomocītie paelpotu svaigu gaisu mežā un pie jūras. Un, lūk, braucot cauri Engurei, pamanāma gara rinda. Daži tajā nostājas zinošām, apņēmīgām sejas izteiksmēm, citi taujā, ko te dod. Siltas smalkmaizītes! Laikā, kad visi restorāni un kafejnīcas slēgtas, siltas maizītes ir kā atmiņas un arī solījums labākiem laikiem. Pietika vienu reizi izstāvēt rindu un tikt pie kanēļmaizītēm, lai brīvdienu rituālā kā āmen baznīcā tiktu iekļauts brauciens uz Engures smalkmaizīšu ceptuvi. Tā tūkstošiem, varbūt pat desmitiem tūkstošu atpūtnieku iepazina Kukul.
Šis brīvdienu rituāls — brauciens uz Enguri pēc maizītēm — nav vairs atceļams, par ko liecina gandrīz nemitīgā rosība Kukul ceptuvē. Tās īpašniece Sintija Berkolde taisnojas par mūžīgo rindu pie ceptuves un stāsta par attīstības plāniem, kas to mazinās. Bet stāvēšana rindā pēc maizītēm, kas top, raudzējas, cepas un tad kūpošas un smaržīgas tiek izņemtas no krāsns tieši pircēju acu priekšā, daudziem kļuvusi par svētu lietu.
Sintija smejas, ka viņas mamma, maizniece un konditore Elita, ir atšifrējusi latviešu maizīšu kanonu: kanēļmaizītes, magoņmaizītes un speķa pīrādziņi. Maizīšu klāsts kļūst aizvien lielāks, bet pieprasītākās arvien tās pašas. Ceptuve ir būtiska daļa no Sintijas un Ivo Berkoldu ģimenes uzņēmuma Orange Stuff, kurš kļūst aizvien plašāks un daudzveidīgāks. «Es esmu ideju radītāja un virzītāja, Ivo ir ļoti prātīgs, viņš visu kārtīgi izvērtē un atbild par finansēm, bet mamma Elita ir produktu radītāja. Kad mēs trijatā sasēžamies, mums dižas domas rodas,» Sintija par savu ģimenes uzņēmumu stāsta ar lepnumu. Pamatoti.
Garām nepabraukt!
Necilajā vienstāva ēkā, kurā ir Kukul maizes ceptuve, daudzus gadus ir bijusi ēdnīca, konditoreja, gastronoms, veikali, kafejnīca un bārs. Tātad Engures ciema dzīves epicentrs. Bet pirms 2020. gada, kad te tika izveidota ceptuve, vairākas nama telpas gadiem ilgi bija nostāvējušas tukšas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.