Romāna Zaķa gads tulkojums atgādina: nav vērts uztvert dzīvi pārāk nopietni
Somu vieglās literatūras klasiķa Arto Pāsilinnas slavenākais romāns. Cilvēki to pērk, lasa, iestudē un citē jau gandrīz 50 gadus, tāpēc ir tikai loģiski, ka arī Latvijā grāmata ir izdota no jauna — šoreiz kopā ar citu Pāsilinnas romānu, līdz šim netulkoto Apburošās masu slepkavības. Lai gan abi darbi tiek dēvēti par ironiskiem romāniem, tajos vienmēr ir arī melanholiska apziņa par dzīves sāpīgo absurdu. Tikai Pāsilinnas grāmatās par to mazāk tiek skumts, bet vairāk — vienkārši iesmiets. Ja reiz «normālā dzīve» dara pāri, tad kāpēc gan tai veltīt tik daudz uzmanības, tā, šķiet, saka somu rakstnieks.
Tieši tā nolemj darīt arī Zaķa gada galvenais varonis žurnālists Vatanens, kad viņam «tuvojas pusmūžs, taču jaunībā uz dzīvi liktās cerības nebija īstenojušās visā pilnībā, ne uz to pusi». Šo neveiksmīgi iesākto dzīvi vienā rāvienā izmaina zaķa savainošana Somijas laukos. Pēkšņi Vatanenam parādās kāds aprūpējamais, kas ar savu bezrūpīgo ļepatošanu cauri mežiem atklāj arī alternatīvu darba ikdienai. Nolēmis tai pievērsties, viņš tad arī sāk savu «zaķa gadu», kas atklājas īsās piedzīvojumu epizodēs — mūsu varonis pamanās dzērumā palaist garām mežu ugunsgrēku, pārpratuma pēc pārnakšņot ar nelaiķi, sākt cīņu ar zaglīgi noskaņotu kraukli, atklāt patiesību par kādreizējā Somijas prezidenta Urho Kekonena likteni un vēl vienas aizdzeršanās laikā saderināties, kaut arī Helsinkos viņu vēl gaida sieva. Patiesībā tā īsti nemaz negaida, sevišķi pēc tam, kad viņš to pametis, lai dotos, kurp acis rāda.
Šīs patīkami jestrās, dzīvi aprakstītās situācijas aizved Vatanenu arvien tālāk no kādreizējās ikdienas, taču nerada nekādas lielas atklāsmes. Viņš pat nav īsti laimīgāks, tiesa, no otras puses, laime nemaz nav īsti piederīgs vārds šai jaunajai eksistencei. Viņš vienkārši dzīvo no dienas dienā, no stundas stundā, pilnā mērā izmantodams iespējas, kas atklājas jaunatrastā dzīvesveida dēļ.
Visi romāna piedzīvojumi tiek stāstīti viegli ironiskā, čomiskā tonī, it kā mēģinot pārliecināt arī lasītāju, ka nekas šai pasaulē nav pārāk lielas uztraukšanās vērts. Šī gan nav grāmata, ko lasīt, lai smietos līdz asarām, — mūsdienās Pāsilinnas absurds šķiet drīzāk vecmodīgs, varbūt pat mazliet naivs, taču humora saderības gadījumā Zaķa gads šīs biedriskās noskaņas dēļ var kļūt par pavadoni visa mūža garumā, pie kā atgriezties brīžos, kad naktis šķiet somiski garas un tumšas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.