Zobgalīgi par mūžību

Mūsu Baltā nama izrādes Dons Žuans trumpis ir saskanīgais, augstvērtīgais ansamblis — un visi savējie

Klausījos operu 4. septembra izrādē, ko diriģēja maestro Mihaels Hofšteters, ar patiesu baudu un arī dziļu prieku, ka mūsu operā ir tik pilnvērtīgs un harmonisks ansamblis. Brīžiem atļāvos pavisam neprofesionāli aizvērt acis un vienkārši izkust Mocarta mūzikā un solistu balsīs. Sarežģītāk ir ar to, ko redzēju.

Mocarta Dons Žuans piezemējies uz Latvijas Nacionālās operas skatuves šā vārda tiešajā nozīmē. Argentīniešu režisora Marselo Lombardero interpretācijā leģendārais siržu lauzējs nolaidies no 18. gadsimta dumpinieka, ētisko un sociālo robežu pārkāpēja augstumiem un ērti iekārtojies mūsu 21. gadsimtā, kad apšaubīts un relativizēts ir gandrīz viss. Šajā ceļojumā lejup un tuvāk režisoram palīdzējusi viņa tautiešu radošā komanda. Scenogrāfs Djego Siliano radījis gandrīz universālu vidi, askētisku un pazīstamu. Divu līmeņu skatuves konstrukcija ar Horacio Efrona gaismu un videoprojekciju palīdzību veikli pārveidojama no bāra ar tualetēm augšstāvā par kādu pamestu rūpnīcu, ērtu viesistabu vai kapsētu. Skatuves plaknes pašsaprotami kļūst arī par mobilā telefona ekrānu — līdzīgu reklāmu pilsētā taču redzam vai uz katra ugunsmūra. Un uz tā Leporello ir parocīgi uzrakstīt īsziņu saimniekam vai Kataloga ārijā noņirbināt gar satriektās  Elvīras acīm dona Žuana pavesto sieviešu bildītes. Kostīmu mākslinieces Lusianas Gutmanes tērpi ir tikpat dažādi kā ikdienas pūlī — kapučjakas tiem, kam nākas vai gribas slēpties, klasiski uzvalki vai zīmuļsvārki, kad jāizceļ sociālais statuss, un erotiskas kleitiņas, ja gribas valdzināt. 

Uzveduma tēls ir vienots, mūsdienīgs un… zobgalīgs. Pat ne ironisks, bet tieši zobgalīgs. Jo ironija paredz arī noteiktu vērtējošu attieksmi pret objektu — cilvēku, sabiedrību vai dzīvi. Taču šā iestudējuma veidotāji tieši no vērtēšanas vai, pasargdies, nosodījuma ir principiāli atteikušies. Un režisors, sekodams donam Žuanam un Leporello iegribu, maldu un ķezu pilnajā klejojumā, vienkārši parausta plecus — tāda ir dzīve, un tādi ir šie cilvēki. Šāds fons ir visnotaļ izdevīgs spilgtu lomu veidošanai, un solisti to pilnā mērā arī izmanto. 

Režisors jau programmas grāmatiņā uzsvēris, ka Mocarta operas žanru — dramma giocoso, proti, drāma ar jokiem — interpretējis, uzsverot jēdziena otro daļu. Komiskā vai zobgalīgā noskaņā darbojas arī visi operas varoņi vai, pareizāk sakot, nevaroņi. Katram tēlam atrasts psiholoģisks pamatojums, kas ļauj ieraudzīt rakstura konsekvences, taču nekādu empātiju gan neraisa. Donna Anna brīnišķīgā Tatjanas Trenoginas dziedājumā ir arī biedējoši augstprātīga un salta dāma kaut kur no sabiedrības augšējām aprindām, histēriska, ieraugot donu Žuanu, privātīpašnieciska pret nabaga līgavaini Otavio — tur īsā saitē un dresē, bet kaulu rāda tikai pa gabalu. Dona Otavio lomā gandrīz vai nepazīstams ir Mihails Čuļpajevs: apstilpēts rūtains uzvalciņš, grāmatveža brillītes un no pieres atķemmēti mati, un dziļš traģisms, apzinoties, ka jāatriebj un jāaizstāv, bet ir tik dikti bail no abiem — gan dona Žuana, gan Annas. Ingas Šļubovskas donna Elvīra, smuka kā bilde un pasakainās kleitās, milzu aizrautībā kāpj uz dona Žuana un Leporello pamestajiem grābekļiem, aizvien no jauna brīnīdamās, ka atkal apmānīta. Cerlīna jaunās dziedātājas, Berlīnes Mākslas universitātes studentes, Katrīnas Paulas Felsbergas iemiesojumā ir pats enerģijas iemiesojums — acīm mirdzot, izmanto savā labā katru iespēju, ko dzīve sniedz. Jura Ādamsona Mazeto samierinās ar to, ka līgava aiziet ar donu Žuanu nevis tāpēc, ka pakļaujas kungam, bet tāpēc, ka tā grib Cerlīna pati, un viņai pretoties ir vienkārši neiespējami. Šajā komiskajā risinājumā iekļaujas arī Riharda Mačanovska Leporello, bailīgs un apsviedīgs, neuzņēmīgs un izdomas bagāts, un viss vienā laikā.