Kurp tek Latvijas piena upe?

Latvijas lielākā piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība Piena loģistika pirms septiņiem gadiem sākusi ar 67 tonnām. Tagad dienā pārstrādes uzņēmumiem realizē vidēji 220 tonnas piena. No kurienes un kurp tek šī piena upe, un kāpēc tās plūduma regulēšanai nepieciešams kooperatīvs?

Pēc piensaimnieku mēģinājuma Jelgavā uzbūvēt savu piena pārstrādes uzņēmumu Latvijas piens 2015. gadā strupceļā nonāca un pastāvēšanu beidza viens no tā laika lielākajiem un ambiciozākajiem Latvijas piena kooperatīviem Trikāta. 13 bijušie šā kooperatīva biedri tomēr nepadevās un tajā pašā gadā Valmierā nodibināja jaunu kooperatīvo sabiedrību Piena loģistika. «Toreiz mums bija divas piena mašīnas, un tās pašas nomātas,» atceras Piena loģistikas valdes priekšsēdētājs Agris Ludriksons. 

Tagad kooperatīvā sabiedrība pārstāv 75 zemnieku saimniecības un pēc saražotā piena daudzuma ir lielākais šīs nozares kooperatīvs Latvijā. 

Trīs vīri piena upes vidū

Agris Ludriksons ir no Mazsalacas. Savulaik strādājis mežrūpniecībā, bet 90. gadu sākumā, kā jau daudzi toreiz, ar tēvu atguvuši vectēva zemi. «Pavisam 21 hektāru. Un es nesapratu, ko ar tādu daudzumu iesākt,» viņš smejas, jo pašlaik kopā ar nomāto zemi apsaimnieko vairāk nekā 300 hektāru. Specializējies piena lopkopībā. Ir 120 slaucamu govju. Divi slaukšanas roboti. Lai gan ar govīm bijis tāpat kā ar zemi. «Vecaimammai divas govis, mammai viena. Ar to arī sākām,» atceras Agris. Sākumā vecāmamma slaukusi ar rokām, pēc tam viņš uztaisījis vakuuma slaukšanas iekārtu ar kannām. 

Tiesa, Ludriksonam nepavisam nav lielākais ganāmpulks kooperatīvā. Dažiem ir 1000 un vairāk slaucamu govju. «Bet tas nedod nekādas priekšrocības. Lai gan govju skaits un realizētā piena daudzums nosaka, cik liela ir katra kooperatīva biedra daļa, kopsapulcē ikvienam ir tikai viena balss,» precizē Piena loģistikas direktors Andris Ozoliņš.