Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Pirms kāda laika sagatavotais Josifa Brodska esejas tulkojums, kas reiz jau tika atlikts malā, pašlaik iegulst tikpat atšķirīgā kontekstā kā jebkas pēc šā gada 24. februāra. Antipadomju padomju rakstnieks, kā viņu dēvē Kīts Gessens (Keith Gessen)1, esejās sarkastiski komentē režīma absurdās izpausmes un skaudri pārdzīvo izpostītos likteņus, tomēr viņam pārmet arī pārlieki vārgu padomijas kritiku, kaut gan tieši politiski izraidītā statuss Brodskim nodrošina draudzīgu un ieinteresētu uzņemšanu Rietumos.
Viņa attiecības ar Ukrainu liecina, ka ne visu saprot arī šis ģeniālais prāts. Lai gan viņa reakcija uz padomju impērijas sabrukumu ir diezgan vienaldzīga un nacionālie neatkarības centieni viņu interesē maz, Baltijas valstu neatkarību Brodskis uztver labvēlīgi, turpretī Ukrainas atdalīšanās no Krievijas viņu apbēdina — top dzejolis Par Ukrainas neatkarību, kas gan netiek publicēts un kļūst par vienīgo zināmo autora pašcenzūras gadījumu.2 Dzejoļa desmit četrrindēs intonācija ir nikna, vienkāršruna kriminalizē ukraiņu «aiziešanu»; asarainām acīm Brodskis noslēdz dzejoli ar šķietami liktenīgu noredzējumu, ka nāvesstundā ukraiņi tomēr pieminēs acīmredzot no vienīgās īstenās kultūras nākušā Aleksandra [Puškina] rindas, nevis Tarasa [Ševčenko] muldēšanu. Šāds vienkāršojums par ticamu padara iespēju, ka dzejnieks nav iedziļinājies arī plaši zināmā teiciena «Kijiva — krievu pilsētu māte» vēsturē.3 Acīmredzot Brodskis, kurš uzauga krievu imperiālisma un attiecīgo kultūras tradīciju šūpulī Pēterburgā (tolaik gan ar Ļeņingradas vārdu), tomēr bija norijis pa kādam koloniālās domāšanas malkam. Tāpēc dzejnieka rūpēs par «vienoto slāvu telpu» jaušams aizbildnieciskums, ar kādu lielais attiecas pret mazo, tēvs — pret bērnu, kurš bez pieskatīšanas ies bojā. Krievu kultūras impēriju proponējošajam Brodskim «mūsu Ukrainas» formulu neveido Krievija un Ukraina; tajā ir tikai Krievija. Krievu kultūrai un valodai Brodska acīs ir ekskluzīva vērtība, turpretī viņš neatzīst ukraiņu valodas unikalitāti un nepieņem Ukrainas neatkarību.4
Iespējams, Krievijas agresīvo uztraukumu par Ukrainas neatkarību rada zemapziņas (par sabiedrības zināšanām nav pamata runāt) signāls, ka atklātības priekšplānā nonāk gadsimtiem slēptā patiesība par Maskavas zemju — Kijivas Krievzemes faktiskās nomales — valstiskuma ne visai cildenajiem pamatiem. Ne velti krievu rakstnieks Viktors Šenderovičs (Виктор Шендерович) uzskata, ka Ukrainas patstāvība nozīmē Krievijas impērijas nāvi.5
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.