Iejūtīgā ironija • IR.lv

Iejūtīgā ironija

Britu mākslinieka Padija Hārtlija fīti ir smējīgi skumji, ironiski vīriņi, kas rotaļājas gan ar muzeja eksponātiem, gan apmeklētāju prātu. Foto — Lauris Aizupietis
Marija Leskavniece

Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs, kura kolekciju šonedēļ papildinājusi Padija Hārtlija izstāde Fœtālais valdzinājums, atsedz cilvēka dabu, saglabājot intimitāti

Gar Anatomijas muzeja (nejaukt ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju!) vārtiem rīb smagā tehnika, taču iekšpusē ārpasaules trokšņus un tveici gandrīz nejūt. Vēsturiskajā ēkā savulaik atradies zirgu stallis, tagad aiz tās stikla durvīm sākas citāda pasaule — vienlaikus fascinējoša un mierpilna. 

Tā ir kontrastu pilna. Simtgadīgus preparātus paskaidro mūsdienīgas tehnoloģijas. Atšķirīgais cilvēka ķermenī, šķietamas novirzes no normas, atklājas kā patiesā normalitāte. Bet nāves klātbūtne te apliecina ne tikai cilvēka mirstīgumu, bet arī dzīvības spēku. 

Savukārt britu keramiķa Padija Hārtlija veidotie tēli — skulptūriņu kopums, kuras pats mākslinieks dēvē par The Foets jeb fītiem (šķiet, visprecīzākais latviskojums tam būtu ‘auglīši’ jeb ‘embrijēni’) — iespraukušies pastāvīgajā ekspozīcijā kā ironisks, pat smieklīgs un aizkustinošs, tomēr ārkārtīgi cieņpilns komentārs muzeja krājumam.

Skelets Lukstiņš

Pirmais, kas sagaida apmeklētājus, ienākot stiklotajā muzeja foajē, ir Jānis Teodors Lukstiņš. Precīzāk gan būtu teikt — viņa skelets. 27 gadu vecumā pašnāvību izdarījušais vīrietis ir vienīgais, kurš 1925. gadā savu ķermeni muzejam novēlējis brīvprātīgi. Pār viņa skeletu kā ačgārnā rentgenā slīd jaunā vīrieša fotogrāfija, ļaujot virs lodes cauršautā galvaskausa ieraudzīt viņa seju, pāri ķermenim redzēt uniformu. Lukstiņš, izgājis Pirmo pasaules karu, vēlāk bijis Rīgas policijas darbinieks. «Ar šo pirmo eksponātu mēs pavēstām apmeklētājiem, ka katrs kauls, katrs formalīnā peldošais orgāns kādreiz ir piederējis dzīvam cilvēkam,» saka muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Tie pelnījuši cieņu. Piemēram, lejasstāvā, kur izstādītas iedzimtās anomālijas, fotografēt ir liegts. Nav nekas slikts, ka cilvēki reizēm uz muzeju nāk gluži vienkārši brīnīties, saka muzeja vadītāja. Svarīgāk, lai viņi aiziet ar lielāku izpratni un plašāku skatu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu