Ukraiņu kinorežisore Larisa Artjugina stāsta par to, kāpēc viņai neļauj filmēt karadarbību par spīti pieredzei frontē un par savu misiju ar kultūras palīdzību mainīt Ukrainu
Ar ukraiņu kinorežisori un producenti Larisu Artjuginu (Larysa Artiugina) satiekamies kanālmalas kafejnīcā Kas dārzā. Viņa ir neliela auguma, trauslas miesasbūves sieviete, kas uz interviju ierodas tieši no autoostas, vilkdama aiz sevis čemodānu. Nupat bijusi Liepājā, kur tikusies ar labdarības organizācijām, kas palīdz bēgļiem, pilsētas vadību, kā arī filmējusi kādu jaunu sievieti no Ukrainas, kurai pēc nedēļas jādzemdē bērniņš — «jauns ukrainis», viņa saka ar mirdzumu acīs.
Šī ir pirmā reize kopš kara sākuma, kad viņa izbraukusi no valsts. Piestrādājusi par šoferi, viņa smejas, palīdzot kādai sievietei ar bērniņu no Ļvivas nokļūt Latvijā, tagad atceļā uz dzimteni viņa filmē ukraiņus, sniedz intervijas Baltijas valstu medijiem un atzīst, ka, kaut arī tikai uz dažām dienām, tomēr izbauda miera laika dzīvi.
Kāds šobrīd ir noskaņojums Kijivā?
Vieglāk nekā sākumā. Uz ielām pat vairs nav kontrolposteņu, taču raķetes turpina lidot, gaisa trauksme ir katru dienu, un šad tad tās arī trāpa. Man ir privātmāja ar pagrabu, un dažreiz trauksmes laikā dodamies tur, bet pēdējā laikā mēdzam to ignorēt. Tā darīt nav pareizi. Taču raķetes mēdz trāpīt negaidītā vietā, un kādā brīdī saproti, ka ir arī kaut kāds liktenis, no kā kara laikā nevar aizbēgt. Taču pirmos pāris mēnešus bija daudz grūtāk. Orki stāvēja desmit kilometrus no manas mājas.
Jūs savās dokumentālajās filmās esat iemūžinājusi Maidanu un karu Donbasā 2014. gadā. Vai Krievijas iebrukums jums bija negaidīts?
Nē. Pirmkārt, karš nesākās šogad, bet jau tad, pirms astoņiem gadiem. Otrkārt, bija skaidrs, ka tie 140 tūkstoši zaldātu pie robežas nav savilkti, lai padzertu kafiju. Treškārt, es pat precīzi paredzēju datumu. Cilvēki, kas atrodas pie varas Krievijā, ir slimi, viņi aizraujas ar mistiku un 2022.02.22. datums viņiem bija ļoti būtisks. Taču 23. februāris ir padomju armijas diena. Tad viņi dzer un jūtas kā vīrieši. To viņi nevarēja palaist garām. Tās, protams, bija tikai manas sajūtas, bet es gatavojos, ka 24. datumā viņi modīsies pēc dzertiņa un sāks karu. Mēs taču tomēr esam ilgi dzīvojuši kopā ar krieviem. Mēs saprotam viņu domāšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.