Annijas Tīnas Kukukas jeb Vultura trauslums un spēks
Mūsdienās strauji mainoties un attīstoties zinātnei un tehnoloģijām, katra jauna paaudze, kas integrējas sabiedrībā — darba tirgū, kultūras dzīvē, protams, arī mūzikā, ienes savus unikālus vaibstus. Paaudžu teorija vēl tiek detalizēti vētīta, taču jau šodien nopietni pētnieki* sabiedrības sociālās kultūras tendences ir ierāmējuši četru paaudžu ciklā.
Ja 70. gados mīlestības revolūciju mums sarūpēja tā dēvētā dzimstības uzplaukuma paaudze (angļu val. baby boomers), 80. gadu beigas un 90. gadu sākumu simbolizē X paaudzes sāpju bērns Kurts Kobeins, bet pirmos jaunās tūkstošgades gadu desmitus — fitnesa, gadžetu, fiksīšu un kultūrcitātu paaudze mileniāļi, tad pēdējos pāris gadus sevi arvien skaļāk piesaka Z paaudze (nejaukt ar Krievijas okupācijas armijas simbolu) — cilvēki, kas dzimuši gadu tūkstošu mijā.
Fakts, ka šo paaudzi audzinājuši tieši X paaudzes vecāki, jau tagad daudziem kritiķiem un arī mūziķiem (Deivam Grolam, piemēram) liek šīs paaudzes popmūzikas simbolu — nepieradināto Biliju Eilišu pielīdzināt jau minētajam Kobeinam.
Rūpnieciski ražotus popmūzikas plakātzēnu un meiteņu ansambļus, saldus reperus, kas videoklipos brauca kadiljakos, deklamēja par seksu un saulainu skolas laiku mīlestību, dīvainus frīkfolka trubadūrus, kas dziesmas sacerēja meža būdiņās, sāk nomainīt paaudze, kas publiski nevairās stāstīt par savulaik tabu tēmām — mentālo veselību, depresiju, pašnāvību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.