Saldā dzīve un televīzijas ekrāns • IR.lv

Saldā dzīve un televīzijas ekrāns

Anuka Emā (centrā) un Marčello Mastrojāni Romas naktsklubā 1960. gada filmā Saldā dzīve. Publicitātes foto
Kristīne Simsone

LTV programma piedāvā spožu kinodarbu izlasi

Amerikāņu kinoklasiķis Orsons Velss teicis, ka viņam televīzija riebjoties tikpat ļoti kā zemesrieksti. Taču viņš nekādi nevarot pārstāt tos ēst. Velss, kura magnum opus, 1941. gada drāma Pilsonis Keins (Citizen Kane) kinokritiķu izlasēs atzīta par visu laiku labāko filmu, ar televīziju bija cieši saistīts — gan mazo ekrānu vajadzībām veidojot dažādus projektus, gan bieži parādoties kā ironisks un runātīgs viesis tērzēšanas pārraidēs. 

Lai arī kino attiecības ar televīziju kopš Velsa laikiem ir mainījušās, apgāžot fatālistiskās prognozes, ka TV nonāvēs kino, abi mediji šobrīd sadzīvo pat simbiotiski. Izcils piemērs tam ir Latvijas Televīzijas iegādāto filmu saraksts: augustā vien LTV1 būs redzami Hičkoka, brāļu Koenu, Linča un Fellīni meistardarbi. Savukārt gada pēdējā ceturksnī LTV7 varēs noskatīties vairākas no nesenāko gadu autorkino pērlēm: Haruki Murakami īsstāsta ekranizāciju Drive My Car, par ko japāņu režisors Rjusuke Hamaguči pērn saņēma Oskaru, vācu režisoru Kristiana Pecolda un Tomasa Štubera filmu triloģiju Undīne, Tranzīts un Pacēlāju valsis. Atšķirībā no ārvalstu straumēšanas platformu piedāvājuma katrs no kinodarbiem Latvijas Televīzijā tiek izrādīts ar tulkojumu valsts valodā un ir pieejams bez maksas ikvienam.

Saldā, skandalozā dzīve

Kinopērles Latvijas Televīzijā blīvi saplānotas līdz gada beigām, augustā liekot uzsvaru uz senāku kinoklasiku. 16. augusta vakarā LTV1 rādīs itāļu kinomeistara Federiko Fellīni, šķiet, pazīstamāko filmu — 1960. gadā iznākušo Saldo dzīvi (La Dolce vita). Filmas nevainojamais melnbaltais attēls kopā ar vēstījumu par hēdonisma eksistenciālo tukšumu ir režisora interpretācija par Romas smalko dzīvi, kuras eksistences centrālā artērija ir slavenā Via Veneto. 

Lai arī mūsdienu skatījumā Saldā dzīve ir kā atsevišķa pasaule, kurā dzīve rit pēc saviem noteikumiem, iznākšanas brīdī filma Itālijas sabiedrībā izsauca vētru. Izdevumā L’Osservatore Romano pat tika publicēta anonīma recenzija, kas filmu dēvēja par «netīro dzīvi»; šīs recenzijas autorību piedēvēja tālaika Itālijas prezidentam Oskaram Luidži Skalfaro. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu