Jānis Peters: viņš vienmēr ļoti smaidīja. It kā nekādu šausmu un elles nekad nebūtu bijis
Vairāku jauno latviešu dzejnieku konsultante 1962. gadā bija Mirdza Ķempe. Viņai patika ierasties Liepājā ar vilcienu pie jaunajiem dzejniekiem, starp kuriem bija arī Jānis Peters un Olafs Gūtmanis. Pirms izkāpšanas viņa allaž nostājās uz vagona pakāpieniem un kā Holivudas aktrise teatrāli iesaucās: «Sveiki, ērgļi!» Bet kādu dienu dzejniece bija sagumusi kā bēdu pielijis krūms un drūmi izgrūda: «Tie cūkas ir arestējuši Skujenieku.»
Knuts Skujenieks toreiz bija tāds pats kā citi jaunie dzejnieki — talantīgs ideālists, nesen sācis publicēties. Nebūt ne slavens un varens. Bet viņu zināja un cienīja, jo viņš rakstīja labu dzeju jau tik jaunos gados. Un zināja, ka Knuts nav izdarījis neko tādu, lai cilvēku notiesātu uz septiņiem gadiem stingra režīma kolonijā Mordvijā.
Studējot Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, Skujenieks 1961. gadā sadraudzējās ar jauniešiem, kas dibināja grupu Baltijas savienība. Viņi it kā plānoja, bet drīzāk jau romantiski un utopiski fantazēja atgūt Baltijas valstu neatkarību un apsprieda jaunās valdības ministrus. Piemēram, Skujeniekam piedāvāja brīvās Latvijas kultūras ministra amatu. Viņš šausmīgi smējās, atgaiņājās: vai traki esat, mani ministrēšana neinteresē! Pēc gada viņš tika notiesāts — pat ne par piedalīšanos sarunā, bet par neziņošanu.
Nirnbergas prāvā septiņus gadus cietumā piesprieda, piemēram, nacistu admirālim Dēnicam par kara noziegumiem. Knutam — par neziņošanu par kaut ko. Šo piemēru vēlāk, kur vien varēja, pieminēja Imants Auziņš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.