Ukrainas kara balsis. No attāluma trauksme vēl lielāka • IR.lv

Ukrainas kara balsis. No attāluma trauksme vēl lielāka

Volodimirs Birjukovs pie Putina viepļa iepretim Krievijas vēstniecībai Rīgā. Foto no privātā arhīva
Mārtiņš Galenieks

Ziņas no Kijivas pēdējās dienās nav visai iepriecinošas, stāsta žurnālists Volodimirs Birjukovs, kurš jau otro nedēļu atrodas Rīgā, lai Ukrainas Kultūras ministrijas uzdevumā piedalītos dažādu pasākumu organizēšanā un informētu sabiedrību par notiekošo Krievijas agresijas plosītajā valstī.

«Jūlija sākumā Kijivā bija nosacīts klusums un atelpa no nemitīgajām gaisa trauksmes sirēnām, bet tagad tās atgriezušās uz pilnu klapi. Man joprojām telefonā un pulkstenī ir lietotne, kas nostrādā katru reizi, kad cilvēkiem Kijivā draud briesmas no krievu raķetēm,» stāsta Volodimirs. «Paradoksāli ir tas, ka, dzīvojot Kijivā, pie tām esam tik ļoti pieraduši, ka tur es satraucos daudz mazāk nekā šeit. Viņdien sēdējām ar Ralfu Eilandu, plānojām Ukrainas atbalsta pasākumus, un, kad mans telefons nozvanīja trauksmi, es vairs pilnīgi nevarēju pastrādāt. Sāku ļoti satraukties par draugiem un tuviniekiem, kuri tur atrodas. Rakstīju viņiem, teicu, lai obligāti dodas uz patvertnēm, un prasīju, vai viss kārtībā. Viņi man rakstīja pretī, ka es uzvedos kā tāds tētis. Kamēr biju Kijivā, mēs parasti varbūt pēc trauksmes beigām cits citam uzrakstījām un apvaicājāmies, vai viss labi. Esot prom, esmu kļuvis hipernorūpējies par visiem. Tas ir kaut kāds psiholoģisks triks.»

Vienlaikus Volodimirs pamazām sāk aprast ar dzīvi Rīgā. Tā ir daudz lēnāka un mierīgāka nekā Kijivā. Viņš aizgājis uz futbola spēli un bijis pārsteigts, ka Latvijā ir tik mierīgi un draudzīgi fani, kas mēdz uzgavilēt pat pretinieka komandas spēlētājiem. Pa pilsētu viņš pārvietojas ar velosipēdu un pamazām sāk iemācīties atrast ceļu bez navigācijas palīdzības. Veloceliņu infrastruktūra Rīgā esot daudz labāka nekā Ukrainas galvaspilsētā, viņš saka. 

Braucot pa Rīgu, viņš klausās austiņās ukraiņu mūziku un skaļā balsī dzied līdzi, tāpēc cilvēki viņam mēdz māt ar roku. Kādā kafejnīcā bārmene pazinusi viņu pēc publikācijām Ir kā «cilvēku, kas dzīvoja vannā» kara sākumā, kad Kijivas tuvumā bija krievu karaspēka daļas. «Viņa atteicās pieņemt samaksu par manu kafiju. Tas bija ļoti aizkustinoši un sirsnīgi, bet man arī palika neērti,» atzīst Volodimirs.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu