Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3
Vai četru autoru redzējumā nolasāms kāds vidējais aritmētiskais latviešu pusmūža vīrietis?
Vīriešu tēli mūsdienu latviešu vidējās un — nu jau jāsaka — arī senioru paaudzes rakstnieku darbos ir apceres vērta tēma. Jo pasaule mainās un tai līdzi arī vīrieši. Bet ko iesāk autori, kas savas paaudzes izpratnes robežās turas pie maskulīnā vīrieša redzējuma? Un ko mūsdienu latviešu literatūrā ar to vispār saprot?
Šim ne pārāk nopietnajam apskatam izvēlēti daži no Aivara Kļavja, Arvja Kolmaņa, Jāņa Lejiņa un Arno Jundzes pēdējo 10—15 gadu laikā iznākušajiem darbiem. Pirmo divu autoru unikālajām balsīm piemīt līdzīgs skatījums uz postpadomju Latvijas pelēkajām reālijām, it īpaši uz tās patizlajiem vīriešiem, otrie divi raksta dzīvespriecīgāk un dvēseles komfortu rod pat tad, kad sācies karš vai grāmatas varoņiem nākas zaudēt darbu.
Vecais labais ideālais varonis, kurš agrāk sliktajiem sadeva pa muti un izglāba princesi, tagad vairs nezina, kur atrodas viņa spēka avots. Ja arī kāds supervecis gadās, tad tikai kā otrā plāna aktieris. (Ne)varoņu augstākā pilotāža lielākoties ir spēja nopūsties un atzīt savus trūkumus, un pat tas ne katram izdodas. Ja kādam uzslien pieminekli, tad ne par patiesajiem, bet iedomātiem nopelniem. Vājības večiem ir tās pašas senās: gribas «laist pa kreisi» un «mest pa lampu». Vai, runājot Arvja Kolmaņa vārdiem: «Tāds pats maita kā visi pārējie. Nosist mušu ar avīzi var, bet pamest sievu ar diviem bērniem nevar.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.