Ko Latvija var mācīties no Ukrainas • IR.lv

Ko Latvija var mācīties no Ukrainas

13
Bučas mērs Anatolijs Fedoruks (no labās) kopā ar raksta autoru Robertu Menci. Foto no personiskā albuma
Roberts Mencis

Sākoties karam Ukrainā, līdzīgi kā daudzi cilvēki, arī es sajutu vajadzību kaut ko darīt, lai ukraiņiem palīdzētu. Marta sākumā starp darbiem radās starpbrīdis, tāpēc varēju atļauties lielu daļu laika veltīt humāno kravu piegādei uz Ukrainas pilsētām un bēgļu izvešanai uz Poliju un Latviju. Ukrainā pavadītajos vairāk nekā trīs mēnešos iepazītie cilvēki un stundām ilgās sarunas ļāvušas uzzināt daudz jauna par valsts vēsturi, kultūru un iedzīvotāju mentalitāti, rosinot pārdomas, ko Latvija varētu no Ukrainas mācīties.

  1. Nacionālā identitāte

Mēdz teikt, ka sabiedrības identitāte visskaidrāk atklājas krīzes brīžos. Ukrainā notiekošajā karā mēs redzam divus pretējus viedokļus par to, kas veido nacionālo identitāti.

Krievijas versija balstās idejā par etnisku un lingvistisku esenci. Ja tu esi krievvalodīgs cilvēks, tad tu piederi pie tā sauktās krievu pasaules (russkij mir krieviski). “Russkij mir” neatzīst nekādas teritoriālās robežas. Piedzimstot ar šo identitāti, tu kļūsti atkarīgs no Krievijas valsts vadītāja gribas, kuram ir autoritāte lemt par tavu labklājību un “atbrīvošanu” neatkarīgi no tavas paša gribas.

Ukraina piedāvā alternatīvu redzējumu, kur nacionālā identitāte ir cilvēka brīva izvēle. Mūsdienu Ukrainā dzīvo cilvēki, kuru dzimtā valoda ir ukraiņu vai krievu, kuru reliģiskā piederība ir pareizticība, grieķu katolicisms, jūdaisms, islāms vai kuri nepieder pie konkrētas konfesijas, bet kuri visi izvēlas būt ukraiņi. Publiskajā telpā daudzkārt minēta prezidenta Zelenska ebreju izcelsme, tomēr vērā ņemams ir arī fakts, ka Mikolajivas apgabala gubernators Vitālijs Kims ir korejiešu izcelsmes vai lielākās politiskās partijas vadītājs Davids Arakhamia nāk no gruzīniem.

Kas cilvēkus ar dažādu etnisko, lingvistisko un reliģisko izcelsmi vieno ukraiņu identitātē?

Atbilde, ko vairākkārt dzirdēju un ko daudzi ukraiņi minēja kā iezīmi, kas viņus visvairāk atšķir no krieviem, ir brīvības vērtība.

Ja var teikt, ka mūsdienu Krievijas galvenās vērtības ir bijušas stabilitāte un valsts vara, tad ukraiņi uzsver tieksmi pēc cieņas un brīvības. Kā teicis ukraiņu vēsturnieks Jaroslavs Hristaks: “Putins nav iespējams Ukrainā, un uzvarošs Maidans nav iespējams Krievijā.”

Kas īsti ir brīvība, par kuru ukraiņi cīnās? No vienas puses, tā ir cieņa pret cilvēku pamattiesībām un demokrātisku pašnoteikšanos — ideāliem, kas ir mūsdienu liberāldemokrātijas valsts modeļa centrā. Tomēr pēdējie trīs mēneši parāda, ka brīvība nav iespējama, ja līdzās tiesībām neliek pienākumu. Šī ir viena no zīmīgākajām sakarībām, kuru sajutu Ukrainā. Gandrīz ikviens kaut ko dara, lai atbalstītu savu valsti.

Spilgtākais piemērs ir cilvēku milzīgā vēlme pievienoties armijai.

Neraugoties uz ievērojamo personisko risku – minēts, ka pašlaik cīņās valsts austrumos dienā mirst 100-200 ukraiņu karavīru, griba pievienoties bruņotajiem spēkiem ir bijusi tik liela, ka pieteikušies cilvēki pašlaik pārsvarā tiek novirzīti uz armijas rezervēm. Vairākkārt ir nācies sastapt cilvēkus, kuri uz laiku ir apturējuši profesionālo darbību, lai kļūtu par brīvprātīgajiem, vai tādus, kuri apvieno abus pienākumus. Ir jūtama ļoti spēcīga solidaritāte, kuru nenosaka valsts varas diktētas pavēles, bet kas izriet no cilvēku pašu pienākuma apziņas, lai uzveiktu ienaidnieku un saglabātu brīvību.

Varam mācīties, ka arī mums ir jāpārdomā un skaidrāk jāapzinās, kas ir mūsu galvenie pienākumi citam pret citu un pret mūsu kopējām mājām. Publisko diskusiju un debašu centrā ir jāvirza jautājums, kas veido mūsu sociālo līgumu — kādā politiskā kopienā mēs vēlamies dzīvot un ko katrs ir gatavs darīt, lai to īstenotu. Sociālais līgums var nepārtraukti mainīties un pilnveidoties, taču iespēja būt daļai no politiskās kopienas ir jānodrošina ikvienam, kas pieņem un vēlas dzīvot saskaņā ar to neatkarīgi no tautības, valodas, reliģijas vai rases.

Ukrainas piemērs liecina, ka veselīga sabiedrība nav iespējama, ja uzmanību vēršam vien uz cilvēka tiesībām, novārtā atstājot pienākumus.

Pienākumus, kurus mums neuzspiež valsts, bet kurus katrs izvirza pats sev, lai sabiedrība veidotos vēlamajā virzienā un mēs dzīvotu patiesi brīvā valstī. Līdzko apziņa par mūsu kopējo sociālo līgumu top skaidrāka, ir jānotiek konkrētām politiskām darbībām un līgumam jākļūst par daļu no mūsu nacionālās kultūras. Šeit nozīmīga loma ir izglītības sistēmai, mākslai, literatūrai un veidam, kā organizējam valsts institūcijas.

  1. Vērtības izpaužas nevis vārdos, bet gan rīcībā

Liela nozīme ir kultūrai un mūsu apziņai dzīvot saskaņā ar to. Kā vairākkārt teikuši militārie analītiķi, tai skaitā Jūras spēku analītikas centra domnīcas pētniecības programmas direktors Maikls Kofmans, šī kara dinamika lielā mērā tika izšķirta pirmajās trīs nedēļās un it īpaši pirmajās trīs dienās. Krievu armijas nespēju izpildīt savu mērķi — ieņemt Kijivu trīs dienās — spēcīgi ietekmēja armijas nesagatavotība un nekompetence, kas savā ziņā ir saistīta ar šīs valsts militāro kultūru, piemēram, līdz pēdējam mirklim pirms iebrukuma neinformējot karavīrus, kur un kādēļ viņiem būs jākaro. Tomēr vissvarīgākais faktors bija Ukrainas iedzīvotāju un politiskās elites negaidītā drosme palikt savā valstī un cīnīties ar ienaidnieku, kas ir daudz lielāks un teorētiski militāri daudz varenāks. To nebija gaidījusi ne Krievija, ne arī Rietumi.

Krievija savā ziņā kļuva par pašas propagandas upuri, gadiem ilgi sludinot vēsti, ka Ukraina nav īsta valsts un kara gadījumā tai trūktu vienotas gribas cīnīties.

Jāatzīst, ka arī rietumvalstīs daudzi neticēja ukraiņu spējai ilgstoši pretoties vienam no pasaules lielākajiem karaspēkiem. Vairāku rietumvalstu bailes no Krievijas ir redzamas vēl joprojām. Vācijas un Francijas līderu izteikumi ļauj secināt, ka tie vēlas konflikta beigas, tomēr bažas rada scenārijs, kurā Krievija tiek sakauta un pazemota.

Baltijas valstu pozīcija ir atšķirīga. Esam skaidri norādījuši, ka vēlamies ne tikai mieru, bet Ukrainas uzvaru karā, un jebkāda veida “nomierināšanas politika” attiecībās ar Krieviju nozīmētu nākamā kara atlikšanu. Mūsu ārpolitika ir bijusi drosmīga, tomēr iekšpolitiski jūtams līdzīgs bailīgums, kas, manuprāt, ir saistīts ar kognitīvā koloniālisma paliekām, ar kurām pēdējo 30 gadu laikā neesam tikuši galā.

Tie nav tikai strīdi par tā sauktā uzvaras pieminekļa nojaukšanu.

Problēma, iespējams, ir dziļāka. Aprunājoties ar brīvprātīgajiem Ļvivas dzelzceļa stacijā, vairākkārt nācās dzirdēt Ukrainas bēgļu Latvijā stāstīto, ka latvieši ir ļoti jauki un izpalīdzīgi, ka viņi ir dziļi pateicīgi par atbalstu, ko Latvija ir sniegusi Ukrainai, tomēr nejūtas pilnīgi droši mūsu valstī. Lai arī gribētos domāt, ka Ukrainas karodziņu noraušana no automašīnām vai Ukrainu atklāti atbalstošu cilvēku piekaušana ir daži atsevišķi starpgadījumi, visticamāk, tas tā īsti nav.

Ja nenovelkam sarkano līniju, skaidri norādot, ka mūsu valstī nepastāv ne mazākā tolerance pret Krievijas agresiju un šovinismu, mēs riskējam zaudēt pašu galveno neatkarīgas valsts vērtību — spēju brīvi dzīvot saskaņā ar saviem principiem. Kā parāda karš, vērtības izpaužas nevis vārdos, bet gan rīcībā. Mēs varam turpināt svinēt savu neatkarību un piesaukt, ka dzīvojam brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā valstī, bet realitātē pār mums turpina valdīt bailes un kognitīvs koloniālisms.

Koloniālisms nav tikai militārs, politisks vai ekonomisks fenomens, bet kas tāds, kas dziļi ietekmē mūsu prātus un kultūru.

Ir svarīgi uz okupācijas vēsturi neskatīties ar upura acīm un neiestrēgt žēlabās, bet uzdrīkstēties strādāt ar pagātnes mantojumu, lai varam brīvi virzīties pretī savai nākotnes vīzijai. Ja mūsdienu Vācija spēja noteikt kriminālsodu līdz trim gadiem cietumā par nacistiskas simbolikas izrādīšanu un valsts vēstures tumšākā perioda slavināšanu, nav iemeslu, kāpēc mēs nevaram pieņemt līdzīgu pozīciju pret simboliem un rīcību, kas slavina Krievijas imperiālistisko vēsturi un neokoloniālās ambīcijas. Vēlreiz jāuzver, ka nav runa par vēršanos pret noteiktām etniskām minoritātēm, bet gan par nepārprotamu signālu sev un citiem, ka mēs nedzīvosim valstī, kurā apjūsmo agresiju un genocīdu un kurā personiski uzbrūk šo noziegumu upuriem.

Arī Ukrainā vēl ir tāls ceļš ejams, lai tiktu galā ar savu kolonizācijas pagātni, tomēr ukraiņi beidzot ir tikuši vaļā no bailēm no Krievijas un uzdrīkstas dzīvot saskaņā ar saviem principiem.

Ukrainā nesatiku nevienu, kurš pamiera vārdā būtu gatavs atbalstīt kādas valsts daļas atdošanu Krievijai.

Ir svarīgi apzināties, ka dzīvot saskaņā ar savām vērtībām nav viegli — tas nozīmē uzņemties risku. Ja baiļu vadīt piekāpjamies un pieveram acis pret rīcību, kas vistiešākajā veidā uzstājas pret sabiedrību, kāda vēlamies būt, mēs varam pazaudēt savu valsti pat bez viena lādiņa izšaušanas.

  1. Decentralizēta vadība

Kā piemēru tam, ka Krievija pilnībā nesaprot Ukrainu un tās kultūru, ukraiņi vairākkārt minēja krievu pieņēmumu, ka Ukrainas valsts sabruktu, ja pirmajās kara dienās Zelenskis tiktu nogalināts vai arestēts. Šāds pieņēmums, iespējams, atbilstu pašai Krievijai, kuras pārvaldes struktūra ir pilnībā vertikāla un cara novākšana radītu varas vakuumu.

Ukrainā savukārt viens no vēsturiski svarīgākajiem politiskajiem jēdzieniem ir hromada jeb pašpārvaldes kopiena, kas valsts politisko kultūru ir veidojusi plašākas decentralizācijas virzienā, kur salīdzinoši liela autonomija piešķirta reģionu, pilsētu un ciematu pašvaldībām. Kara sākumā teritoriālās aizsardzības un humānās palīdzības organizēšana daudzējādā ziņā notika ne tik daudz pēc valdības norādījumiem, bet gan pateicoties vietējām pašorganizācijas iniciatīvām. Katrs ciems ātri vien izveidoja savu pašaizsardzības bataljonu. Arī no savas pieredzes varu teikt, ka humānās palīdzības organizēšana dažādās Ukrainas pilsētās un reģionos pamatā izriet no vietējiem cilvēkiem, daudz negaidot valdības atbalstu un nesūdzoties par neizdarībām.

Balstoties uz militāro ekspertu viedokli, var pieņemt — ja arī Krievijai būtu izdevies likvidēt Zelenski, tā būtu bijusi liela traģēdija, tomēr fundamentāli neietekmētu kara gaitu. Kāds cits būtu uzņēmies atbildību par valsts vadību, kamēr reģionu vadītāji turpinātu organizēt pretošanos pat tad, ja nesaņemtu norādes no valdības.

Jāteic, ka arī attieksme pret Zelenski jūtami atšķiras Ukrainā un ārzemēs.

Cilvēki, ar kuriem man nācies runāt, visbiežāk atzīst, ka ar savām runām un piemēru Zelenskis ir darījis lielisku darbu, kara apstākļos vadot un iedvesmojot sabiedrību, tomēr nav jūtams vadoņa kults. Daži, īpaši Rietumukrainā, pat atzīst, ka ir bijuši ļoti kritiski par viņa prezidentūru pirms kara, saskatot līdzības ar Čērčilu, kas bija izcili piemērots kara laika līderis, bet ne pēc tā.

No ukraiņiem varam mācīties, ka mums nevajag gaidīt mesiānisku personību, kas nāks un atrisinās problēmas, bet gan apzināties, ka ikviens no mums ir atbildīgs par mūsu valsts aizsargāšanu un tās nākotnes veidošanu. Šī, starp citu, ir attieksme, kas Ukrainā bija spilgti redzama arī pirms kara abās Maidana revolūcijās, kuras izcēlās galvenokārt no samērā spontānām pašorganizētām kustībām ar horizontālu vadības modeli — ideja, kas ir nesaprotama Krievijai, kur vēsturiski ir pastāvējusi absolūta monarhija vai vienpartijas režīms padomju versijā. Līdzīgi kā ukraiņiem, arī mums nekad nav bijis monarhijas, kas veidotu politisko kultūru par labu krasi centralizētam valsts pārvaldes modelim.

Nāciju veido mūsu ikdienas izvēle un rīcība. Ir laiks pašiem sev darīt skaidrāku un formulēt, kas ir mūsu sabiedrības sociālais līgums — tiesības un pienākumi citam pret citu, kas mūs vieno un kāda ir vīzija par nākotni, uz kuru vēlamies tiekties. Skaidrāka izpratne, par ko vēlamies kļūt, mums palīdzēs saprast, kuras vērtības un pilsoniskos tikumus vēlamies stiprināt un ko nekādos apstākļos nedrīkstam pieļaut.

Jāatceras, ka savu vērtību aizstāvēšana ir saistīta ar risku. Šī atziņa ir jāpieņem, ja vēlamies dzīvot brīvā valstī.

Karš Ukrainā ir pierādījis, ka tikai tad, ja paši esam gatavi cīnīties un aizstāvēt savu brīvību, mēs varam cerēt uz palīdzību no sabiedrotajiem. Ar savu drosmi un pašaizliedzību ukraiņi mums ir devuši laiku pārdomāt, kāda valsts mēs vēlamies būt. Ir svarīgi šo iespēju izmantot gudri un spēt sadarboties kopēja mērķa īstenošanai.

Autors Roberts Mencis ir politiskās teorijas pētnieks.

Komentāri (13)

kolpants 06.07.2022. 12.34

Krievijas versija balstās idejā par etnisku un lingvistisku esenci.

Гыы, автор смело осуждает такой подход. Значит, он абсолютно не в курсе, на чем базируется Латвия и программа интеграции))
Может, для начала автору нужно прочитать ХОТЯ БЫ преамбулу Сатверсме?)
Или “это другое”?)))
И смех и грех

0
0
Atbildēt

1

    kolpants > kolpants 06.07.2022. 12.35

    Автор, у нас вывшие активнейшие коммунистки сейчас самые ярые патриоты. я бы сказал, профессиональные уже патриоты. Так может вначале нужно со своими разобраться, прежде чем начинать других родину любить?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    QAnon > kolpants 06.07.2022. 13.42

    Visi krievi ir pravoslavnutijie komunisti.

    0
    0
    Atbildēt

    0

QAnon 01.07.2022. 20.31

No Ukrainas var mācīties to, ka tās armijā šogad 24. februārī vairs nebija neviena ar PSRS vai krievijas armijas noziedzīgo pagātni, kas vēl 2014. gadā šāva ukraiņiem mugurās un kaut arī neiztika bez nodevējiem, Ukraina šodien ir nesalīdzināmi labākā stāvoklī nekā Latvija.
Ukrainai ļoti paveicās ar Labējo sektoru, kaut kas līdzīgs mūsu Pērkoņkrustiešiem, kas izveidoja pulka Azov kodolu un apturēja krievu uzbrukumu. Ne jau velti Putina melnās makakas, Obamas, administrācija pulku Azov pasludināja par teroristisko organizāciju. Mūsu nacionālistus nežēlīgi apkaroja DP un SAB FSBešņiki, bet patriotu Uldi Freimani pat noslepkavoja. Ukraina vienmēr ar cieņu ir attiekusies pret saviem varoņiem, UPA karotājiem, kas nežēloja savas dzīvības par savu tautu cīnoties pret Absolūto ļaunumu un tās necilvēkiem – orkiem, Latvijā atradās tādi izdzimteņi, lai to tuviniekus izēd tropisko parazītu kāpuri, kas draudēja izrēķināties ar krietniem ministriem, kuri pieminēs mūsu varoņus, atradās kas izrēķinās, atradās pat tādi, kas aplika žogu ap Brīvības pieminekli, lai liegtu latviešiem tam piekļūt. Kādas gan var būt Latvijas aizsardzības spējas, ja tāds nelietis vada aizsardzības ministiju?

0
0
Atbildēt

1

    JRage > QAnon 04.07.2022. 12.00

    Vai nevēlaties labāk izveidot savu blogu / mājas lapu / vienalga ko (piem., 5g_patiesiba.tv, marsieshu_hronikas.lb, zhiidi_valda_pasauli.com) nevis ekspluatēt citu (ir.lv) uzturēto portālu?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    QAnon > JRage 04.07.2022. 14.06

    Nav vajadzības. Tā kā portāls ir piezīdies valsts budžetam https://pietiek.com/raksti/saistiba_ar_skutela_raidijumu__ir__izdeveji_ne_tikai_sanem_no_ltv_naudu,_bet_ari_skaitas_ltv_sponsori/ , tad pamatoti atzīstams par sabiedrisko mediju, kur cilvēki var izteikties, tāpēc es atraidu visus man mestos fekāliju maisiņus.
    Varbūt bija kas sakāms par ķemu?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    JRage > QAnon 07.07.2022. 15.54

    Nu ja par tēmu, tad abi ar kolpantu šeit esat apnikuši kā vecas zeķes, varētu tak paņemt kādu atvaļinājumu vai citur emigrēt :P

    0
    0
    Atbildēt

    0

QAnon 01.07.2022. 14.09

Medijs: Baltajā namā nav pārliecības, ka Ukraina atgūs karā zaudētās teritorijas:
https://tautaruna.nra.lv/citi/385049-medijs-baltaja-nama-nav-parliecibas-ka-ukraina-atgus-kara-zaudetas-teritorijas/?_gl=1*ukon0j*_ga*MTkxMjI2OTUyMy4xNjM1MTUzOTEx*_ga_LTMBW853YH*MTY1NjY3MjM4Ny42MS4wLjE2NTY2NzIzODcuMA..
Lasi: Obamas – Sorosa administrācija nepalīdzēs Ukrainai, vai tikai imitēs palīdzību, vai pat slepus sniegs palīdzību kremlim.
Pēc taisnības, to latviešu, kuri balsojuši par Obamu, kas noslēdzot Restart, iedeva Putinam Carte Blanche uzbrukumam Ukrainai un stingri pieteica Ukrainas valdībai nepretoties Krimas okupācijai un Baidenu, kurš atjaunoja Obamas sankcijas pret ASV uzņēmumiem enerģētiskā sektorā, kā rezultātā naftas cenas pasaulē pieauga četrkārtīgi un Putins saņēma līdzekļus kara eskalācijai, visus tuviniekus izdot sodīšanai Bučas slaktiņa upuru tuviniekiem. Tie nelieši nevarēja nezināt, ka bez ASV ģem-parķijas Staļina karā, kur latvieši zaudēja 1/4 populācijas, investētiem simtiem miljardu dolāru, krievi ne tikai nevarēja karā uzvarēt, bet pat to sarīkot.

0
0
Atbildēt

1

    Elo62 > QAnon 02.07.2022. 12.23

    Vai jums neliekas par šerpu Obamu salīdzināt ar mērkaķi? Viņš pieļāva daudz kļūdu, bet apvainojumi tās neizlabos.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    QAnon > Elo62 02.07.2022. 13.04

    Tiešām, salīdzinājums nevietā, jo visas pasaules pērtiķi visas mūsu civilizācijas laikā nav pastrādājuši pat niecīgi daļu nelietību, ko tas homo negros. Kas attiecas uz Obamu, kaut arī neciešu vardarbības skatus un vēl nevienu savā mūžā neesmu nobeidzis, es katru vakaru pirms gulētiešanas ar baudu noskatītos video, kur tas izdzimtenis būtu nonācis Asada noindēto sīriešu tuvinieku rokās, jo baidos, ka Ukrainas Labējais sektors būtu pret to nepietiekami mīkstsirdīgs.

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu