Izrāde Sliktie ceļi ir par zvērisko, ko karš atmodina cilvēkos
Rakstīt recenziju par Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādītajiem Natalkas Vorožbitas Sliktajiem ceļiem teātra kritiķim nav tas vieglākais uzdevums. Teātrim, protams, mēdz būt dažādas funkcijas, bet šoreiz sarežģījums slēpjas skatītāju zālē — faktā, ka jauno iestudējumu laba daļa skatītāju skatās nevis kā teātra darbu, bet drīzāk kā pilsoniskās pozīcijas apliecinājumu, mirkli kopībai. Pret to, man šķiet, jāizturas ar vislielāko cieņu, un tā ir liela vērtība.
Vienlaikus — tas ir ļoti personisks skatīšanās veids, un starp izrādi, kas radusies daudzu skatītāju iztēlē (minu pēc sociālo tīklu atsauksmēm), un to, kas noris uz skatuves, ir arī būtiskas atšķirības. Tomēr kritiķim jāraksta par reālo, ne iztēloto. Tas šoreiz ir negaidītu pretrunu pilns.
Ukraiņu dramaturģe Natalka (iepriekš pazīstama kā Natālija) Vorožbita Sliktos ceļus uzrakstīja pēc Krimas aneksijas un Krievijas iebrukuma Donbasā 2014. gadā kā pasūtījuma darbu Londonas Royal Court Theatre. Viņas mērķis bija pievērst uzmanību karadarbībai Ukrainas teritorijā, par kuru Eiropa visai ātri sāka piemirst. Pati dramaturģe to raksturo kā liecību, ierakstot stāstā arī sevi — luga sākas ar ainu, kurā rakstniece intervē kaujinieku un pirmo reizi brauc uz karadarbības vietām.
Sliktie ceļi nav viens stāsts, tā ir ainu virkne, kurā tiek izstāstīti dažādi stāsti, kuriem kopīgais allaž ir fakts, ka to centrā ir sievietes. Sieviete karā. Sieviete un vīrietis karā. Attiecības karā — jo viņas visas kā trakas runā par mīlestību. Un fakts, ka karš nevienu nepadara labāku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.