Pieminot padomju deportāciju upurus šogad, ir sajūta, it kā vēstures plate būtu iestrēgusi. Tūkstoši mokām un nāvei nolemto okupācijas plosītajā Latvijā 1941. gada jūnijā. Tūkstoši mokām un nāvei nolemto okupācijas plosītajā Ukrainā 2022. gada jūnijā. Putins var sapņot un TV kameru priekšā pielaikot carisko priekšteču nopelnus, cik tīk, bet patiesība ir neglīta un neapstrīdama — viņš brien Staļina asiņainā terora ceļu, un šis ceļš ved uz nekurieni.
Šonedēļ gaidām svarīgus lēmumus Ukrainas atbalstam. Eiropas Savienībai jādod atbilde par kandidātvalsts statusu. Anti-Putina koalīcijas valstu aizsardzības ministriem jau trešajā ikmēneša tikšanās reizē beidzot skaidri jāatbild, kad Ukraina saņems nevis solījumus, bet reālas smago ieroču piegādes, lai kaujas laukā satriektu Krievijas armiju. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbeigt šo karu — sakaut Putinu, jo viņš pats nekad neapstāsies. Ukraiņi varonīgi aizstāvas un mirst lielā skaitā katru dienu, bet uzvarēt var tikai, pārejot uzbrukumā, atbrīvojot savu zemi un tautu no okupantu ordas. Katru kilometru, katru māju, katru cilvēku.
Šajā žurnālā neparastu tiltu starp okupācijas murgu un šodienas brīvību met stāsts par neatļauto Jāņu svinēšanu padomju laikos. Kā saka kolēģe Laura Dumbere, Jāņi ir svētki, ko latvieši svētī, kaut mēris un ūdensplūdi. Tāpēc svētīsim arī tagad. Varbūt piano ģimenes lokā kā leģendārais diriģents Jānis Erenštreits, varbūt lustīgā līgotāju pulkā uz fortissimo. Svētīsim brīvi un skaisti. Līgo!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.