Stāstu krājums Aizķeršanās galaktikas nomalē pārsteidz ar katru lappusi
Etgara Kereta stāstos pasaule reti ir tāda, kādu esam to pieraduši redzēt. Pat ikdienišķākās ainas neizbēgami noiet no sliedēm, bet šķietami ticami nākotnes scenāriji drīz vien savērpjas absurdā greizajā spogulī. Tomēr autora sirsnīgi čomiskais balss tonis — tā par saviem piedzīvojumiem varētu stāstīt sen nesatikts skolas laika draugs — liek arī lielākajiem fantāzijas lidojumiem izklausīties pašsaprotamiem. Un tāpēc jo iedarbīgākus padara tos pārpārēm cilvēcīgos mirkļus, uz kuriem balstās viņa iztēle.
Piemēram, stāstā Logi par Miki saukts vīrietis pēc avārijas attopas nepazīstamā dzīvoklī, iesaistīts eksperimentā, kur ārpus šī dzīvokļa redzamā realitāte tiek veidota mākslīgi. Tā kļūst aizvien īstāka, līdz neizbēgami rodas jautājums par to, kura tad šeit ir patiesā pasaule. Taču Logi tā arī nepārvēršas filozofiskā stāstā par realitātes iedabu, tā vietā pieslēdzoties vientulības ceļiem galējas izolētības apstākļos. «Atrodoties tumšā vietā, ar laiku būtu jāpierod pie tumsas, taču Miki gadījumā notika gandrīz pretējais,» Kerets raksta stāsta beigās, un ir skaidrs, ka runa galīgi nav par fizisko tumsu vien.
Avārijas motīvs parādās vairākos krājuma stāstos. Tā nav nejaušība — 2017. gadā Kerets ASV iekļuva avārijā, kurā salauza divas ribas un uz brīdi bija pārliecināts, ka dzīvei ir pienākušas beigas. Tomēr Aizķeršanās galaktikas nomalē tāpēc nav kļuvusi par drūmu grāmatu. «Humors man ir salabšana ar dzīvi, mēģinājums pabalstīt ko tādu, kas krīt, brūk kopā,» viņš pats sacīja intervijā Grand Journal pēc grāmatas angļu tulkojuma iznākšanas. Un pasaule šeit patiešām ir aprakstīta tajā pašā šķelmīgajā manierē, ko latviešu lasītāji iepazina jau pirms desmit gadiem iznākušajā krājumā Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Tolaik Kerets kļuva par tādu kā pusapslēptu dārgumu, kura lasītāji ļoti labprāt stāstīja draugiem par savdabīgo atradumu, taču autora īpatnums neļāva viņam kļūt par dižpārdokli (un tā droši vien arī bija labāk).
Šajā grāmatā autora ierasto rotaļīgumu gan atsver mazliet vairāk melanholijas, taču lasīšanas pēcgaršu tas drīzāk bagātina. Vai vismaz retāk liekas, ka mēs esam aizgājuši uz burvju mākslinieka izrādi, lai atvērtu muti skatītos roku veiklības paraugdemonstrējumos. Ne velti pēdējie vārdi grāmatā ir: «Un es tā vietā, lai atbildētu, paskatījos apkārt un ieraudzīju, ka esmu pavisam — bet tā, ka pavisam — viens.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.