Viesi karaļvalstī

Daļai no kara aizbēgušo ukraiņu, kā Diānai Svežencevai, Latvijā sākusies jauna profesionālā dzīve. Savukārt valdība lemj, ko ar šiem cilvēkiem darīt pēc 91. dienas, kad beigušies iepriekšējie atbalsta pasākumi Krievijas izraisītā militārā konflikta laikā

Tā nav tā pati nogurusī, izmisusī Diāna, ko pirms trim mēnešiem satiku atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem. Steidzīga rīdziniece, izbrīvējusi laiku kafijai darba pusdienas pārtraukumā. Redzams, Diāna atguvusi apziņu, ka viņa ir vērtība, nevis kāds objekts, ko bez jebkāda iemesla var iznīcināt. «Skatījos spogulī un sevi neredzēju. Tagad redzu,» apliecina viņa pati. 

Piedzīvojusi 24. februāra Krievijas armijas pirmos uzbrukumus Harkivai, Diāna caur Poliju 6. martā ieradās Latvijā kopā ar meitu Sofiju. Pie sevis aicināja skolas laika draudzene Olga, kurai Latvijā ir ģimene un meita līdzīgā vecumā. 

Diāna sagaidīja 32. dzimšanas dienu Rīgā. Pašai gan liekoties, ka gadu ir vairāk: visi, kas atbēguši no Ukrainas, pat ārēji novecojuši. «Arī bērni ir strauji pieauguši, kaut gan to negribētos,» sieviete secina. Stāsta, cik ļoti viņas nepilnus četrus gadus vecā meita Sofija ilgojas pēc tēta, kurš palicis Ukrainā. Vīrs neokupētajā zonā pie Harkivas atsācis darbu pavāra profesijā, lasa Sofijai vakara pasaciņas Viber platformā. Taču mamma ievērojusi, kā mazā Latvijā cenšas saskatīt tēvu jebkurā satiktajā vīrietī. «Kad jūsu fotogrāfs beidza bildēt, meita sacīja: «Mammu, viņš man tā iepatikās!» Diānas teiktajā nedzirkstī humors, bet sāpes.

Māju vairs nav

Diāna ilgi domājusi, kā Sofijai izstāstīt, ka viņu dzīvoklis Severnaja Saltovka mikrorajona augstceltnes 8. stāvā ir iznīcināts Krievijas uzlidojumos Harkivai. «Mājas nav, mantiņu nav, un arī tavs bērnudārzs ir «saplīsis»,» viņa runā bērna valodā. «Sacerēju pasaciņu, kurā mums uzbruka ļauni orki un vajadzēja braukt aiz trejdeviņām zemēm uz karaļvalsti pie tantes Oļas, un tagad esam citā karaļvalstī.»