Neesmu «pa gaisu», ļoti nosvērta, smaidot saka jaunā pilote Sindija Legzdiņa. Lai gan skan nedaudz ironiski, tā ir būtiska īpašība, lai sēstos pie gaisakuģa stūres. Pilotam noteikti vajadzīga arī pašpārliecinātība, tomēr jāspēj novērtēt savas spējas. «Jāsaprot, ko varu izdarīt un kas vēl jāapgūst,» paskaidro Sindija.
Savulaik braucot no rīta uz vidusskolu Mārupē, viņa pa auto logu varēja vērot, kā paceļas airBaltic lidmašīnas. Tagad Sindija no rītiem pati sēž gaisakuģī, jo kopš maija ir otrā pilote nacionālajā lidsabiedrībā. «Bija vēls vakars, trešdiena, kad man zvanīja nepazīstams numurs. Mājās kaut ko šiverējos, pacēlu, un man saka, ka zvana no airBaltic. Tobrīd jau zināju, ko šāds zvans nozīmē,» viņa atceras brīdi, kad saņēma ziņu par iespēju pievienoties pilotu komandai. Maijā devās pirmajā lidojumā kā otrā pilote.
Kad vidusskolas laikā ar vecākiem apsprieduši Sindijas stiprās un vājās puses, papētīt pilota profesiju ieteica mamma. «Sākumā atmetu šo ideju, jo nelikās, ka es to varētu izdarīt.» Ģimenē neviens nav saistīts ar aviāciju, pirms iestāšanās akadēmijā pati nebija daudz lidojusi kā pasažiere. Taču «notika klikšķis», Sindija pasmaida.
Pagājušā gada septembrī Sindija kļuva par pirmo sievieti, kas absolvējusi airBaltic Pilotu akadēmiju. Tomēr ar to mācības vēl nebija galā — vairākus mēnešus viņa apguva Airbus A220-300 tipa lidmašīnu vadīšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.