Pēc ilgstošas rekonstrukcijas šonedēļ durvis vēris Latvijas Okupācijas muzejs, aicinot apmeklētājus jaunā pieredzes ceļā
Pirmo reizi šajā ēkā viesojos 1985. gadā. Toreizējā Strēlnieku muzejā mūsu klasi uzņēma pionieros. Procedūra būtu ciešama, ja vien ne goda viesi — divi medaļām apkārušies it kā īsti bijušie strēlnieki. Izkaltusi tantīte ar spīvi sakniebtām lūpām, kura ilgi vāvuļoja par komunistisko nākotni.
Un onkulis, kuram nebija zobu. Viņam kā meža zvēram no ausīm laukā spraucās sirmu matu kušķi. Viņam bija gari, dzelteni, līki un sarepējuši nagi. Viņš slikti oda. Kad pasniedzu onkulim ziedus, viņš noliecās un mani nobučoja. Man kļuva nelabi, domāju, ka apvemšos vai paģībšu.
Tikai šodien saprotu, cik sirsnīgi padomju valsts «rūpējās» par saviem daudzinātajiem sarkanajiem strēlniekiem. Viņi bija nabadzīgi, apskretuši un nekopti kā visa padomija. Sašļukuši kā okupācijas vara un manas brūnās kokvilnas zeķbikses, kas viduklī vienmēr bruka uz leju līdz pat kājstarpei un ceļgalos krokojās.
Mēs, latviešu bērni, pret šiem sarkanajiem varoņiem jutām instinktīvu nepatiku. Tā bija dabiska, neiemācīta. Mēs it kā nezinājām par gulagiem, Sibīriju un čeku. Tomēr visu zinājām — arī instinktīvi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.