Karš un rikošets • IR.lv

Karš un rikošets

6
Kristīne Krūze. Foto — Ieva Salmane
Anda Burve-Rozīte

Režisore Kristīne Krūze Jaunajā Rīgas teātrī iestudē Sliktos ceļus, kas stāsta par notikumiem Donbasā. Rudenī pēc vairāku gadu pārtraukuma aktrise atgriežas teātra štatā

Cik jauki! Kristīne smejas, kad atgādinu, ka esmu viņu intervējusi pirms katras izrādes, ko viņa iestudējusi. Kristīnes debijas darbs — krimiķis Lakstīgalu māja ar Sandru Kļaviņu galvenajā lomā — pie skatītājiem nonāca pirms sešiem gadiem. Nākamā izrāde pēc diviem gadiem vēstīja par esejistes Zentas Mauriņas dzīvi, ietverot ne tikai intelektuālo, bet karstasinīgo dzīves pusi. Krūze, kas līdz tam dzīvesbiedra Alvja Hermaņa vadītajā Jaunajā Rīgas teātrī bija aktrise, pieteica sevi kā režisore. Nu tapusi Kristīne trešā izrāde Sliktie ceļi, tā ir par svarīgāko un sāpīgāko notikumu patlaban Eiropā — karu Ukrainā, kas patiesībā sākās jau 2014. gadā. 

Tāpat kā daudzi, 24. februārī uzzinot par Krievijas iebrukumu, Kristīne nespēja gulēt, ēst un darīt jebko jēgpilnu. Nedēļu tādā noskaņā pasēdējusi, viņa saprata, ka vēlas sevi vilkt ārā no šī stāvokļa un darīt to, kā prot, — veidot izrādi. Ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas lugas Sliktie ceļi pirmizrāde JRT notiks 10. jūnijā.

Režisores un aktrises dzīvē tie nav vienīgie jaunumi: rudenī viņa atgriezīsies JRT štatā kā aktrise. Krūze pēdējos gados studējusi psiholoģiju Latvijas Universitātē, kļūs par maģistru. Un kopā ar vīru Alvi Hermani audzinājusi trīs bērnus, pandēmijas laikā piedzīvojot visus izglītības sistēmas izaicinājumus. Intervijā viņa nevilšus nodemonstrē pamatīgo rūdījumu — turpinādama loģiski atbildēt uz jautājumiem, uzturēt acu kontaktu, viņa neuzkrītoši zibens ātrumā menedžē dēla skolas un treniņa jautājumu. 

Kad ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons nesen krievu rakstniekam, opozicionāram un Kremļa indēšanas mēģinājumus piedzīvojušajam Dmitrijam Bikovam palūdza nolasīt kādu no saviem dzejoļiem, Bikovs atbildēja, ka viņam neērti to darīt — Donbasā mirst cilvēki, bet viņš te dzejolīti lasīs. Kā ir iestudēt izrādi: uzskati to par palīdzību Ukrainai — likt caur mākslas darbu domāt par notiekošo, vai arī uzskati par izrādīti — pat ja vērtīgu, tomēr nesamērojamu ar karu, kas reāli notiek?
Mēs ukraiņu vietā nemirstam un nekarojam. No otras puses, mans mākslinieces pienākums ir par to runāt valodā, kādā protu. Tajā, protams, ir arī daļa savtīguma. Kad karš sākās, vienā brīdī nonācu līdz stāvoklim, ka nevaru piecelties no dīvāna. Tikai lasu ziņas, man ir nedēļu nemazgāti mati, esmu gandrīz aizmirsusi, ka man ir bērni. Novedu sevi līdz kliņķim. Karš dzina izmisumā — tieši bezspēcības sajūta. Jā, es gāju krāmēt humāno palīdzību, ziedoju, bet tas nedeva atvieglojumu. Sapratu, ka man bezspēcību no sevis jādabū ārā. Sāku vākt materiālus izrādei par to, kas notiek Donbasā. Tieši no sievietes skatpunkta.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu