Jakobs Lalanders, Zviedrijas iestāšanās NATO atbalstītājs • IR.lv

Jakobs Lalanders, Zviedrijas iestāšanās NATO atbalstītājs

Nedēļas nogalēs Jakobs Lalanders vada ekskursijas Daugavgrīvas cietoksnī, kur, ģērbies Kārļa XII laika tērpā, stāsta par Ziemeļu kara notikumiem. Foto no privātā arhīva
Jana Altenberga

Zviedrijas pilsonis Jakobs Lalanders kopš 1994. gada sevi dēvē par rīdzinieku. Kad pirmais sešu mēnešu komandējums Latvijā bija ieildzis, viņš uzmeklēja valodas mācību kursus un nu tekoši sarunājas latviski. 

Viņam Latvijā ir savs mehāniķu un operatoru personāla nomas uzņēmums, kurā strādā ap 90 latviešu, kā arī hidraulikas darbnīca Jelgavā un rallija trase Bauskā. Taču nedēļas nogalēs uzņēmējs vada ekskursijas Daugavgrīvas cietoksnī, kur, ģērbies Kārļa XII laika tērpā, stāsta par Ziemeļu kara notikumiem. «Tā ir Latvijas, Zviedrijas un Krievijas vēsture,» Jakobs paskaidro, cik svarīgi ir to zināt laikā, kad sastopamies ar apjomīgu Krievijas propagandu. Piedalīties ekskursijās gaidīti visi — Jakobs to dara bez maksas, tikai aicina ziedot naudiņu cietoksnim. 

Latvijā viņam patīk, jo «Stokholmā un citās Rietumu valstīs viss ir sakārtots, saplānots un izdomāts, bet te joprojām viss ir procesā». Viņu aizrauj tas, ka latvieši cenšas izdarīt vairāk un labāk, nevis «apdomā trīs reizes, pirms tērē vienu enerģijas vienību», kā to dara Zviedrijā. Tomēr abu tautu mentalitātē Jakobam daudz kas šķiet kopīgs: «Mēs esam ziemeļnieki, viensētnieki, ēdam karbonādes, marinētas siļķes, kartupeļus un dzeram alu.» Arī mazo un vidējo uzņēmēju darbā var saskatīt līdzības, bet lielākās organizācijās, viņaprāt, Latvijā sastopama Centrāleiropas birokrātija. Zviedri ir neformāli, vadītāji uzticas un deleģē atbildību padotajiem, arī Jakobs mudina savus darbiniekus uzrunāt viņu uz «tu». Tomēr personāla kopā sanākšanas Latvijā esot jautrākas.

Šajos gados Jakobs kārtīgi apceļojis Baltijas valstis, kādu laiku pat strādājis Kaļiņingradā un mācījies krievu valodu Sanktpēterburgā un Harkivā. Taču Krievijas uzbrukums Ukrainai viņu pārsteidzis nesagatavotu. «Pēc visām šīm mācībām nācās secināt, ka es neko nesaprotu,» viņš ar nožēlu atzīst, ka līdz pēdējam brīdim bijis pārliecināts, ka kara nebūs. Tagad Jakobs apbrīno ukraiņu varonību un ir pārsteigts par Eiropas vienotību.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu