Vēstule no Krievijas Aizspogulijas • IR.lv

Vēstule no Krievijas Aizspogulijas

Vilis Kasims, rakstnieks un tulkotājs

Romāns Lūška ir dzīvīga groteska ar pārāk labi pazīstamu pēcapokalipses pasauli

Nav viegla dzīve mīlīšiem Fjodorkuzmičskā pēc Sprādziena. Ne tik daudz Sekas viņus nomoka — lai jau aug ragi un vilna, ziemā tas var pat noderēt, — kā ikdienas raizes. No rīta uz darbu jāiet, pēc tam ugunij pakaļ, tad peles jāķer, lai pats paēstu un tirgū vēlāk ko sagādātu. Bet citreiz Fjodors Kuzmičs vēl kādu ukazu atsūta, tad atkal jāpielāgojas. Un tad vēl lūška. Ieiesi, cilvēks, mežā, bet viņa tā vien gaida, lai uzkluptu un prātu izsūktu.

«Tak dzīvīte ir kāda? — darbs un aukstums un vēja svelpoņa!» gudro Benedikts, krietnais pārrakstītājs, ap kuru vijas viss Tatjanas Tolstajas romāns Lūška. Viņam Sekas ir pavisam mazas, tikai astīte pie dibena izaugusi, darbs arī kaulus nelauž, beigās pat turīgu daiļavu apprecēt izdodas — tomēr lasītkāre dzen tramīgus sapņus virsū, nekādi neļauj mierā dzīvot. «Viss ir. Bet tomēr kaut kāds nespēks. Tomēr visu laiku kaut kas kņud, niez.»

Benedikts gan nav parastais pēc-apokalipses romānu varonis, kas drošsirdīgi stājas pretī valdībai un palīdz nonākt pie gara gaismas arī citiem. Grāmatas viņš lasa tāpat kā citi kotletes ēd, vienalga, priekšā ir Hamlets vai Maksimālā slodze betonbūvniecībā: aprēķini un tabulas. Savā ziņā ideālais lasītājs — grāmatas patērē, bet bīstamas domas galvā nekustina.

Patiesībā Lūškā vispār nav labo tēlu. Tas kļūst skaidrs itin drīz, kad vēl tikai sākam iepazīt dzīvi Fjodorkuzmičskā, sekodami Benediktam viņa ikdienas gaitās. Mūsu priekšā paveras tik skarbi ironisks skats uz pasauli, kādu iespējams uzrakstīt tikai par savu sabiedrību (un, iespējams, vienīgi tik aristokrātiskas dzimtas pēctecei, kāda ir Tolstajai). Kalpu vairākums šeit to vien dara, kā meklē iespēju kaut ko nozagt vai nolamāt, bet viņu saimnieki ir uzberzuši tulznas no pātagas nemitīgas vicināšanas. Neko daudz labāki par saviem bēdubrāļiem gan nav arī Agrākie — pirms Sprādziena dzimušie cilvēki, kas vēl atceras vecos laikus. Sēž viņi savās būdās, dzer, valdību lamā un uz Rietumiem gaida (lai gan Rietumi jau sen ir tikai tāds pats tukšs vārds kā brīvība vai televizors) — vai labākajā gadījumā pieminekli Puškinam uzslien, pirms atkal iet dzert un strīdēties par to, kā pareizi tautu pie apgaismības vest.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu