Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls Liepājai var kļūt par reaktīvo dzinēju radošumam un izaugsmei, uzskata Liepāja 2027 mākslinieciskās programmas veidotāja Baiba Bartkeviča
Kultūras galvaspilsētas nosaukums ir kā milzu lupa. Tā ik gadu pievelk miljoniem acu pāru vairākām Eiropas Savienības pilsētām, gan izceļot to savdabību, gan atvedot pasaules līmeņa māksliniekus. Piemēram, šogad Kauņā skatāma nozīmīga performanču mākslinieces Marinas Abramovičas retrospektīva. Bet kopā ar Liepāju 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas godu nesīs arī kāda pilsēta Portugālē.
Liepājas ceļš līdz titula iegūšanai bijis garš. Tā pretendēja uz titulu jau pirms 2014. gada, kad Latvijai pirmoreiz bija iespēja izcelt kādu no savām pilsētām. Toreiz uzvarēja Rīga. Bet šajā radošajā sāncensībā Liepājas konceptam (ne)miers, kas izceļ pilsētas pretstatus, izdevās pārspēt Daugavpils un Valmieras piedāvājumu. Žūrija vērtēja katras pilsētas potenciālu kļūt par kultūras galvaspilsētu ne vien saviem iedzīvotājiem, bet visas Eiropas mērogā, rezultātu paziņošanā teica žūrijas priekšsēdētāja Suvi Innile, starptautisku kultūras projektu eksperte. Lēmums neesot bijis viegls un vienbalsīgs.
Kad 10. maijā liepājnieki kultūras namā Wiktorija slaucīja prieka asaras, dzirdot starptautiskās žūrijas lēmumu, Baiba Bartkeviča viņiem varēja pievienoties tikai planšetes ekrānā, jo viņu bija sasniegusi vēl kāda globāla parādība — pandēmija. Arī mūsu saziņa notiek attālināti. Tomēr komandas darbs pie kultūras galvaspilsētas titula iegūšanas bijis saliedēts un mākslinieciskās programmas veidotājas domas — spraigas. «Man personīgi tas nozīmē ļoti daudz. Tā ir mana pilsēta, un man rūp tās attīstība. Gribu no sirds, lai Liepāja ir forša, gudra un radoša, atvērta un spēcīga pilsēta Eiropā.»
Baiba ir liepājniece. Pēc 20 ārvalstīs pavadītiem gadiem viņa atgriezās dzimtajā pilsētā 2016. gadā, lai veidotu koncertzāles Lielais dzintars programmu. «Gribēju liepājniekiem pavērt plašāku skatu uz pasauli un pašiem sevi, parādīt, cik pasaule ir krāšņa un interesanta, cik ārkārtīgi daudz aizraujošu mākslinieku ar dažādiem rokrakstiem un dzīves izjūtām. Man bija svarīgi atvest gan arābu pasaules māksliniekus, gan mūziķus no Mali vai čigānu kultūras kopējus un laikmetīgās mūzikas radītājus un eksperimentētājus. Manā dzīves izjūtā daudzveidībā ir krāšņums un spēks! Kad sāku strādāt ar Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu, gribēju iet vēl tālāk,» viņa stāsta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.