Dabiska manta

Pirms nepilniem sešiem gadiem Jānis Mikāls Murmastienē izveidoja uzņēmumu, kas kļuvis par vienu no lielākajiem palešu dēļu ražotājiem Latvijā

Apņemšanās dzīvē darīt kaut ko paliekošu un pamatīgu Jānim Mikālam radusies jau studiju gados. Pabeidzis otro kursu uzņēmējdarbības vadības studijās Banku augstskolā, Jānis ar draugiem vasaras brīvlaikā devās pastrādāt uz Ameriku. Sāka piezemēti — tīrīja un uzkopa istabiņas viesnīcā. Tad pievērsās bīstamo koku zāģēšanai, bet vakaros vēl kādā bistro mazgāja traukus un cepa steikus. Četros mēnešos nopelnīja ne tikai skolas naudu nākamajam mācību gadam, bet arī starta kapitālu sava biznesa sākšanai. Bet galvenais guvums plašo iespēju zemē bija gluži praktiska atziņa, ka sekmīgu uzņēmējdarbību uz priekšu virza idejas, raksturs un cieņpilnas attiecības.

Pēc studijām Jānis pievērsās nekustamo īpašumu projektiem. Varēja gūt labu pieredzi, tomēr darījumi, lai arī veiksmīgi, gluži kā mākoņi debesīs — atpeld un aizpeld. Gribējās kaut ko lielu un stabilu kā koks — ražošanas uzņēmumu. Izšķirošo impulsu jau ilgāku laiku lolotai idejai deva jauks personisks notikums — ģimenē pieteicās atvase. «Abi ar sievu esam no laukiem. Bijām tīri labi iedzīvojušies Rīgā, tomēr gribējās, lai bērni aug ne tik urbānā vidē un priekšstatu par pasauli gūst no saskarsmes ar dabu, nevis telefonu,» pārcelšanās lēmumu pamato Mikāls.

No drupām līdz skaidu smaržai

Meklējot vietu uzņēmuma veidošanai, nonācis Murmas-tienes pagasta Inčārniekos. Lai arī bijušā kolhoza liellopu kompleksa ēku tehniskais stāvoklis bija raksturojams ar vienu vārdu — «drupas», Jānis atrotīja piedurknes un soli pa solim sāka īstenot savu ieceri.
«Pirms nepilniem desmit gadiem sākām novākt būvgružus un būvēt pirmo ražošanas ēku. Zināju, ka būs kokapstrāde, jo patīk strādāt ar dabisku materiālu. Skaidu smarža vien ir ko vērta! Pārējo jau noteica budžeta rāmis un pašu neatlaidība, lai sāktu ražošanu un pēc tam virzītos uz priekšu. Iekārtu iegādei iesniedzām projektu Lauku atbalsta dienestā un saņēmām līdzfinansējumu. Izdevās tikt arī pie bankas kredīta, to gan uzskatu par mazu brīnumu, jo piešķirt aizdevumu jaunam uzņēmumam laukos… Reti kurš baņķieris uzņemas šādus riskus. Un 2016. gadā sākām ražot pirmās taras dēļu pakas.»

Pirmos darbības gadus Jānis raksturo divos vārdos — «mežonīgs darbs». Jaunā, eksperimentālā dēļu zāģēšanas iekārta šķita tiešām vairāk paredzēta tehniskiem eks-perimentiem nekā stabilai strādāšanai. Tās mezglus regulāri nācās pārkonstruēt, pārskrūvēt un pārmetināt. Algot mehāniķu brigādi atļauties nevarēja, un Jānis pats melnu muti jauca, regulēja, skrūvēja. «Vairāk nekā gads pagāja, līdz varējām sākt ražot ar pilnu jaudu. Līdz tam ne brīvdienu, ne izbraukumu ar ģimeni, pat par basketbola uzspēlēšanu bija jāaizmirst,» vezuma iekustināšanas spriedzi iezīmē Mikāls.

Sākumā no Inčarnieku ražotnes pasūtītājiem tuvējos Eiropas tirgos piegādāja vienkārši svaigi zāģētus skuju vai lapu koku taras dēļus. Nostabilizējot ražošanu un noietu, varēja spert nākamos attīstības soļus. Prasmīgi piesaistot Eiropas struktūrfondu finansējumu, Biocore Ltd uzbūvēja izejmateriālu laukumu, gatavās produkcijas novietni, šķeldas un skaidu novietnes, kokmateriālu žāvētavu un automatizētu katlumāju, kas nodrošina siltumu, kurinot koksnes apstrādes paliekas.
Nu jau uzslietas balsta konstrukcijas vēl vienai jaunbūvei. Īstenojot 300 tūkstošus vērtu projektu, paredzēts uzcelt jaunu ražošanas ēku un produkcijas uzglabāšanas laukumu. Par to, kas taps jaunajā kompleksā, Jānis negrib runāt. Atšķirībā no politiķiem viņš ievēro secību — vispirms darbs, tad runas, tomēr apsola visu izrādīt un izstāstīt tad, kad jaunā ražotne būs pabeigta.

Laipošana neder!

Vidēji mēnesī Inčārniekos pārstrādā ap sešiem tūkstošiem kubikmetru koksnes. Izejmateriālu iepērk no Latvijas mežu izstrādes uzņēmumiem. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā daudzi Latvijas kokapstrādes uzņēmumi izmantoja iespēju iepirkt lētākus baļķus un apzāģus no Krievijas un Baltkrievijas piegādātājiem, taču Biocore Ltd austrumu virzienā neskatījās.

«Protams, vērtējām šo tirgu, jo cenu ziņā tas ir vilinošs. Taču atteicāmies no viņu kokiem, un tas bija pareizs lēmums. Tālredzīgāk tomēr ir sadarboties ar partneriem, uz kuriem var paļauties. Šajās valstīs biznesa kultūra, diplomātiski izsakoties, ir savdabīga, turklāt liela atkarība no neprognozējamiem politiskiem lēmumiem. No ekonomiskā viedokļa nav slikti, ka spējām iepirkt neapstrādātu materiālu, iedot tam pievienoto vērtību un eksportēt, bet kara apstākļos šie argumenti ir liekami malā. Sankcijām pret agresoriem jābūt maksimāli nesaudzīgām, un mani tracina, ka pēc zvērībām, kas pastrādātas Ukrainā, dažas Eiropas lielvalstis vēl mēģina laipot un kaut ko sarunāt, aizbildinoties ar ekonomiskiem sarežģījumiem, kas radīsies, atsakoties no Krievijas izejvielām,» tiešs savā nostājā ir Mikāls.

Vanna pret piepēm

Murmastienē izzāģētos taras dēļus eksportē. Skaidas ar specializētu uzņēmuma transportu piegādā Vidzemes, Latgales skaidu bloku un granulu ražotājiem, šķeldas katlumājām. Produkcijas noieta ģeogrāfija iespaidīga — Dienvidkoreja, Ķīna, Taivāna, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Izraēla, Rietumeiropas un Skandināvijas valstis. Palešu ražošanas uzņēmumi pasūta gan kaltētus, gan svaigi zāģētus un impregnētus dēļus. Produkciju uz tālākām valstīm ved ar kuģi. Ceļā vērtīgā krava pavada līdz pat trim mēnešiem, tāpēc sūtīšanai paredzētos dēļus pirms pakošanas vanno speciālā šķīdumā. Pretējā gadījumā pasūtītāji no jūras konteinera krāmētu ārā sēnēm apaugušus brīnumus, nevis kārtīgu mantu.

Bet kā jaunam uzņēmumam kļūt pamanāmam globālajā tirgū, kur turklāt ir gana skarba konkurence? Mikāls rāmā balsī skaidro, ka tas esot vienkārši, ja ievēro dažus nosacījumus. «Ir jāspēj nodrošināt precīzas piegādes, jāpiedāvā konkurētspējīga cena un, galvenais, nemainīgi augsti kvalitātes standarti. Sākumā braucām uz izstādēm, sūtījām informāciju par sevi potenciāliem pircējiem, tagad jau ir tā, ka atrod mūs. Ierauga laukumā pakas ar mūsu logo un zvana, piedāvā sadarboties.

Pieprasījums pēc paletēm ir milzīgs, jo preču pārvadāšana bez tām nav iedomājama. Tāpēc, ja spēj ražot labu mantu un korekti pildi saistības, noiets ir stabils. Tas strādā jebkurā biznesā, cilvēki taču pusdienot iet uz to krodziņu, kur ēdiens garšīgs un apkalpošana laipna.»

Biznesa horeogrāfija

Jānis atzīst, ka viņam svarīgi ar partneriem veidot personiskas attiecības, jo tas dzīvi dara interesantāku, krāšņāku. Priekšstats, ka darījumi jākārto ar nesatricināmu pokera spēlētāja sejas izteiksmi, stīvi turoties lietišķās etiķetes rāmī, esot drusciņ arhaisks. Sekmīga ilgtermiņa sadarbība drīzāk ir horeogrāfija, kurā jājūt, kad uzņemties vadību, kad piekāpties, kad spert straujākus soļus un kad iepauzēt. Latviešiem zināmais «dots devējam atdodas» ir aktuāls arī globālajā tirgū, un, cienot citus spēlētājus, arī pats būsi cienīts un novērtēts.

Lai nodrošinātu nemainīgu izstrādājumu kvalitāti, Biocore veikta rūpīga katra ražošanas posma analīze. Tas palīdzējis identificēt un mazināt problēmas, kas rada kļūdu risku. Labas darba organizācijas pamatā ir matemātika (skaidrs darba uzdevums, termiņi) un cilvēks, kurš spēj sasniegt vēlamo rezultātu. Un Mikāls uzsver, ka darbinieku ieinteresētību uzņēmuma attīstībā nosaka ne tikai atalgojums. Viens no nopietniem izaicinājumiem, veidojot ražojošu uzņēmumu laukos, ir komandas izveide. Uz Inčārniekiem darbinieki brauc no Barkavas, Murmastienes, Varakļāniem, Madonas. Pirmajos gados daļa gāja prom no darba tikai tāpēc, ka ceļš no šosejas līdz ražotnei bija bedrēm klāts. Pateicoties Varakļānu pašvaldības īstenotam projektam, nu ir kārtīga brauktuve ar cieto segumu. Taču ērta piebraukšana vēl nenozīmē spēju darbaroku pieplūdumu, un saistībā ar uzņēmuma ražošanas paplašināšanu apsvērta arī iespēja tuvumā būvēt nelielas moduļu mājas. Bet ģimenēm, kas tajās dzīvotu, vajadzētu arī skolu, kas Murmastienē kādu laiku kā slēgta. Veidojot valsts izglītības politiku, ir viegli izskaitļot un pierādīt to, ka uzturēt mazu lauku skolu nav racionāli. Bet kā mudināt cilvēkus atgriezties un atjaunot dzīvību pagastā, ja tuvumā nav vismaz sākumskolas?

Jānis ne bez lepnuma notīm balsī klāsta, ka Inčārniekos izdevies izveidot noturīgu komandu, ko raksturojot ģimeniskums. «Ja cilvēks redz, kā viņa darbs ietekmē uzņēmuma virzību, apzinās, ka tas, ko darām, veido viņa un kolēģu ģimeņu labklājību, tad ir arī dzirkstelīte acīs un vēlme izdarīt labāk. Tāpēc priecājos, ka kolektīvā regulāri ir ideju apmaiņas, diskusijas. Laiku tas prasa, dažkārt arī nervus, jo dažādu viedokļu uzklausīšana un pieņemšana prasa piepūli un sevis pārvarēšanu. Tomēr tas ir produktīvāks ceļš par autoritatīvo, kad viens vadonis nosaka visu,» biznesa vadības īso kursu izskaidro Mikāls. Un noslēgumā vēl piebilst, ka ar prieku savā komandā iesaistīs arī Ukrainas bēgļus, kuri tagad apmetušies Varakļānu novadā. Darbs atradīsies visiem.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Dažādība… Uzņēmējdarbībā katra diena ir jauna lappuse ar neparedzamām situācijām, risinājumiem, kas jārod tūliņ, veiksmēm un neveiksmēm.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Esmu pārliecinājies, ka lielākās nepatikšanas rodas tad, ja mēģini darīt to, ko esi ieņēmis galvā, nevienā neklausoties. Pārliecībai ir jābūt, taču, jo vairāk ieklausies apkārtējos, jo mazāk kļūdu!»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Uzņēmējdarbība nav rožu dārzs, tāpēc rūdiet raksturu! Mērķu sasniegšanai svarīgākais ir neatlaidība, spēja pieņemt neveiksmes un iet tālāk bez sevis žēlošanas.»