Osvalds Zebris romānā Mežakaija par Gunaru Janovski atjauno saikni starp satrūkušajiem laikiem
Kāpēc romānu sērijai Es esmu… Osvalds Zebris izvēlējies rakstīt tieši par trimdas autoru Gunaru Janovski? Radio raidījumā Kultūras rondo Zebris atklāj, ka dzīvo mājā, kurā kādreiz mitis Janovskis, un tajā norisinās viņa romāna Ines notikumi. Tā ir Pārdaugava, Kalnciema ielas apkārtne. Tālāk jau sekojusi Zebra pārcelšanās Gunara Janovska valodā, trīs gadu laikā izlasot ne tikai viņa darbus, bet arī saraksti. Romāns Mežakaija, kā to ievadā skaidro Zebris, iecerēts kā Janovska «nebeidzami gara vēstule Anšlavam Eglītim», «kurā viņš atskatās pats uz sevi». Janovskis un Eglītis tik tiešām ilgus gadus bijuši vēstuļdraugi.
Romānu Mežakaija veido trīs daļas, katrā no tām ir atšķirīga noskaņa. Kaijas kliedz asini jau pieminētās Kalnciema ielas apkaimes bērni vēro pieaugušo pasauli. Šajā romāna daļā Osvalds Zebris izmanto to pašu paņēmienu, ko savā lieliskajā pusaudžu romānā Māra. Pusaudžu acīm skatītajai pasaulei piemīt īpašs vērīgums, jo jaunais cilvēks apgūst, izzina pasauli. Taču bērns vai pusaudzis ne vienmēr izprot notikumu kontekstu, viņa vērojumā nav ietverts paredzamais galarezultāts. Un tas ļauj izstāstīt patiesi traģiskus un sāpīgus, dzīves un vēstures notikumus bez to saukšanas vārdā vai morāla vērtējuma.
Romāna pirmajā daļā, bet jo īpaši nākošajā — Metamorfozes — Osvalds Zebris izmanto atsauces. Viņš ņem tēlus, precīzi aprakstītas epizodes no Andreja Johansona, Valta Grēviņa, tālāk arī Anšlava Eglīša un paša Gunara Janovska rakstītā, avotus norādot atsauču sadaļā. Un šis paņēmiens konceptuāli atgādina par Zebra pagājušajā gadā iznākušo stāstu krājumu Šaubas, kurā autors bija radījis savu «pagarinājumu» vai versiju literatūras klasikai. Tādējādi Metamorfozēs romāna varonis satiek gan Aleksandru Čaku, gan Mihailu Bulgakovu, tiesa, lasītājam viņi jāatpazīst pēc situācijas aprakstā ievīta grāmatas nosaukuma vai atpazīstama citāta. Metamorfozes arī tāpēc, ka kara laika apstākļos cilvēkam nākas ļoti ātri pārtapt. Vakar biji cienījams cilvēks, bet šodien jau ideoloģiski nepareizais, secīgi — bēglis, un tad jau trimdinieks, un attiecīgi jāizmaina arī savas izdzīvošanas prasmes. Kara ainas, kas ir šajā romānā, šobrīd, protams, lasās īpaši. Ja Mežakaiju uzlūkojam kā pieaugšanas stāstu, notikumi, kas būtiski vēstures annālēs, ne vienmēr ieņem tikpat nozīmīgu vietu cilvēka dzīvesstāstā. Būtiskāks ir paša izdzīvotais, notikušas satikšanās, iemantotas atziņas, un uz šī fona karš un laikmetu grieži drīzāk ir kā nenovēršama nejēdzība.
Romāna trešajā daļā Perons par valdnieci kļūst valoda. Epizodes savijas cita ar citu, aiznesot kādā pārlaikā, varbūt tajā laikā, kurā notiek Gunara Janovska romāna Pilsēta pie upes darbība. Īpaša nozīme piešķirta teksta un laika nepārtrauktībai: viena notikuma pēdējais vārds pārplūst nākamās sadaļas un pavisam cita notikuma apraksta pirmajā teikumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.