Āģīša sirds atkal pukst

Pēc četrus gadus ilgušiem atjaunošanas darbiem Āgenskalna tirgus vēsturiskajā ēkā atgriežas tirgotāji, pircēji un dzīvelīga enerģija

Ar Āgenskalna tirgus likumīgo nomnieku un atjaunotāju, SIA Kalnciema Kvartāls īpašnieku Kārli Dambergu tiekos sešas dienas pirms svinīgās atklāšanas, kas paredzēta 6. maijā. Te zum kā bišu stropā: ārpusē aktīvi darbojas stādu tirgus, auto stāvlaukumu okupējis šarmantais krāmu tirgus, bet paviljonā vēl rit pēdējie tirdzniecības stendu iekārtošanas darbi. Kārļa noskaņojums ir pacilāts un trauksmains. No intervijas mums nekas nesanāk, jo nemitīgi kāds kolēģis vai darbinieks uzrunā Dambergu ārkārtīgi steidzamā jautājumā.
Pie paviljona ārdurvīm, kas ved uz stāvlaukumu, ar metramēru satraukti vicinās mākslinieks Roberts Koļcovs — uzraksts Āgenskalna tirgus neietilpst tam paredzētajā nelielajā nišā, jādomā kas cits. Ierodas arhitekte Liene Griezīte, notiek ārkārtas apspriede, kur vārds tiek dots pat man. Vienojamies, ka būs ĀT 1893 — šajā gadā tika pieņemts vēsturiskais lēmums būvēt Āgenskalna tirgus ēku. Koļcovs aizskrien kā plēsts taisīt burtus.
Vienā no iekštelpām strādnieki atsakās celt pie griestiem lampu, milzīgu stikla bumbuli. Baidās, ka pārāk smags un, diespasarg, nogāzīsies kā meteorīts. Kārlis pasauc pieredzējušu meistaru, kurš rāmi pasmaida: «Izdarīsim.»
Dambergu aiz rokas ķer tirgus direktors Jānis Petkēvičs: «Mums neizdodas parunāties, bet ļoti vajag…» Kārlis viņam rokā iespiež kaudzi ar ielūgumiem uz svinīgo atklāšanu, tie paredzēti krāmu tirgus pārdevējiem. Visiem jābūt uzvalkos! «Vai džinsi, solīds krekls un žakete neder?» jautā jaunais direktors. Nē! Tikai uzvalki, kaut piecdesmit gadus veci un izdilušiem elkoņiem. Citādi placī nelaidīs.
Pāris dienas pirms atklāšanas Valsts ugunsdzēsības dienests konstatē, ka 17 metrus augstās metāla konstrukcijas, kas tur kopā iepriekš plaisājušo ārsienu, būtu bijis jāpārklāj ar ugunsizturīgu krāsu. Laika ir šausmīgi maz. Bet Dambergs tic, ka šoreiz notiks pozitīvs precedents, kad valsts iestādes, pašvaldība un iesaistītie dienesti sadosies rokās, lai darbi un rezultāta saskaņošana notiktu pēc iespējas ātrāk. Viņam taču dota vesela nakts tos dzelžus nokrāsot! Ticība neiespējamā iespējošanai bijusi Damberga un viņa komandas galvenais dzinējspēks visus šos četrus gadus.

Sarežģīta biogrāfija

Vidzemes jeb Matīsa tirgus paviljonus atvēra 1902. gadā. Centrāltirgus varenie paviljoni darbu sāka tikai 1930. gadā. Āgenskalna tirgus ieripoja pa vidu — pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta celto ēku atklāja 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš un juku laiki. Taču tirgus izdzīvoja, uz nākamajiem 100 gadiem kļūstot par Āģīša apkaimes pukstošo sirdi un Pārdaugavas neoficiālo centru kā pirmās Latvijas brīvvalsts, tā padomju okupācijas un atjaunotās valsts laikos.
2017. gadā, kamēr Latvija gatavojās vērienīgai simtgades atzīmēšanai, tirgus piedzīvoja visbēdīgākos laikus — tika secināts, ka ēka ir avārijas stāvoklī un jāslēdz. Pastāvīgie tirgotāji, kuri šeit iztiku pelnījuši 30 gadus, ar asarām acīs sāka novākt savus stendus.
Sašutums bija milzīgs — jau 2015. gadā būvkopmānija Rup pēc apsaimniekotāja pasūtījuma sagatavoja novērtējumu, kurā vērsa uzmanību uz avārijas situāciju Āgenskalna tirgus pagrabā. Tur pastāvīgi krājās apmēram 10 cm dziļš ūdens kā milzu dīķis.
Pagraba griestos esošās tērauda sijas, kas tur ēkas velves, mitruma dēļ bija tā izrūsējušas, ka galvenā ieeja vairs nebija droša. Ārsiena plaisājot šķēlās trīs daļās.
Tomēr vairākus gadus nekas netika darīts ēkas labā. Tai bija trīs saimnieki — Rīgas dome kā īpašnieks, Rīgas Centrāltirgus kā apsaimniekotājs un uzņēmums Roveks kā apakšnomnieks. Āgenskalna tirgus kļuva par futbolbumbu, ko tie pārspēlēja viens otram, noveļot atbildību un pieprasot līdzekļus ēkas remontam. Nauda nevienam neatradās, arī birokrātijas jūklis un vienaldzība darīja savu. Tika konstatēta pacienta — tirgus paviljona — nāve. Izskanēja minējumi par mistiskiem ārvalstu pircējiem, kuru vārdi tā arī netika nosaukti, bet paši pircēji izčibēja gaisā.
2018. gadā Rīgas dome apstiprināja Āgenskalna tirgus nomas tiesību izsoli: tirgus tiks nodots nomniekam uz 30 gadiem, pretī prasot vismaz piecu miljonu eiro investīcijas īpašuma atjaunošanā. Vienīgie, kas izrādīja interesi, bija SIA Kalnciema kvartāls īpašnieki, brāļi Kārlis un Mārtiņš Dambergi. Tas bija neprātīgs gājiens, jo paši vēl nesaprata, kur raut piecus miljonus! Piemēram, bankas aizdevums kā variants nederēja, jo nomnieks nevar ieķīlāt pašvaldības īpašumu. Bet trakajiem pieder pasaule, lai gan to zina tikai paši trakie… Brāļi izkratīja visas monētas no pašu kabatām un esošās uzņēmējdarbības. Soli pa solim atradās lielie mecenāti, piemēram, Swedbank un būvmateriālu ražotājs Schwenk.
Paviljona atjaunošana prasīja četrus gadus. «Darba dienas, nedēļas nogales, bezmiega naktis,» precizē Kārlis. Zīmīgi, ka tirgus savas durvis atkal ver nemierīgos laikos: pēc divu gadu Covid-19 pandēmijas pārbaudījumiem sācies karš Ukrainā, pārtikas audzētāji un ražotāji piedzīvo krīzi, cenas kāpj debesīs. «It kā nav labākais brīdis sākt ko jaunu, bet mēs tirgu rausim vaļā tieši tāpēc, ka esam sapratuši — pasaule ir neparedzama. Nezini, kas notiks rīt. Tāpēc jādzīvo šodien,» saka Kārlis Dambergs.

Tirgus ir tirgus

Pēc dinamiskas ekskursijas pa atjaunoto Āgenskalna tirgu pie mierīgas runāšanas tiekam Kalnciema kvartālā, kur atrodas arhitektes Lienes Griezītes birojs. Aiz loga rosās Kalnciema tirdziņa apmeklētāju burzma, ārā smaržo pēc jērgaļas zupas un dīgstošas zāles.
Liene Griezīte galdā liek Piebalgā ceptu maizi, svaigu kinzu un Latvijas mājražotāju cieto sieru. Viņasprāt, tas simbolizē mūsdienīga tirgus būtību — Latvijā audzēta un ražota pārtika, svaiga un garda, bet par saprātīgu cenu.
Pieredzējusī arhitekte ir Āgenskalna tirgus atjaunošanas projekta autore, uz viņas darbagalda gulst rasējumi un biezas mapes ar vēsturiskajām fotogrāfijām, dažādu ēkas detaļu liecībām. Tomēr Liene Griezīte uzsver, ka šis nav klasiskais gadījums, kad arhitekts saņem pasūtījumu un klientam piedāvā savu koncepciju: «Āgenskalna tirgus ēkas atjaunošana ir mūsu visu kopdarbs, katrs risinājums tika meklēts un apspriests kopīgi.» Visi — tas nozīmē ne tikai brāļus Dambergus un iesaistītos būvniecības speciālistus, bet arī Kalnciema kvartāla un Āgenskalna aktīvo kopienu, kas jau gadiem ilgi veido labāku pasauli šajā Pārdaugavas apkaimē.
Projekts atradās nemitīgā mainībā, taustot un meklējot pareizu līdzsvaru starp iepirkšanos un jauku laika pavadīšanu, stāsta Griezīte. Tāpēc pati tirgus ēka paredz iespēju dinamiskām iekšējām pārmaiņām. Piemēram, otrajā stāvā plānota restorānu un kafejnīcu zona. Bet gadījumā, ja tai trūks nomnieku vai apmeklētāju atsaucības, ēdināšanas vietā var likt amatnieku darinājumu stendus. Un otrādi.
Āgenskalna tirgū paredzēti arī kultūras notikumi — neatkarīgo teātru izrādes, koncerti. Ir radīti apstākļi, lai daļa tirgus telpu varētu kļūt par kultūrtelpu: «Mēs vēl nezinām, ko cilvēki visvairāk pieprasīs un kas izrādīsies lieks,» skaidro Griezīte.
Kārlis Dambergs vienlaikus uzsver, ka Āgenskalna tirgus būs īsts tirgus ar tā klasiskajām funkcijām, nevis moderns hibrīds, kur cilvēks nesaprot, vai viņš atnācis pirkt tomātus vai baudīt mākslu. Tomāti tomēr pirmajā vietā! Tirgus darbosies katru dienu līdz pulksten 19. Būs zivju nodaļa, gaļas, dārzeņu un augļu, piena un citu produktu nodaļas. Būs maizes ceptuve, stādu tirgus, ziedi un, iespējams, pat kurpnieku un atslēdznieku darbnīcas kā vecajos laikos. Nomnieki šīm darbnīcām vēl tiek meklēti. Meistari, piesakieties!
Otrais stāvs ar restorānu un atpūtas zonu darbosies līdz 23. Te būs Vest bārs, romantiska franču stila kafejnīca un daudzi citi ēdinātāji, ieskaitot ukraiņu kafejnīcu Borščs, par kuru stāstījām iepriekšējā žurnāla Ir numurā.
Ieminos, ka Centrāltirgū ar lielu pompu atklātais restorānu paviljons nebija veiksmīgs. Kārlis atbild: «Viņu kļūda bija orientēšanās uz tūristiem. Rīga nav Barselona, kur apgrozās miljoniem tūristu. Mūsu svarīgākais klients ir vietējais Pārdaugavas iedzīvotājs, mūsu galvenie tūristi — rīdzinieki no centra un citiem mikrorajoniem. Visu darām, domājot par reāliem, nevis iedomātiem tirgus apmeklētājiem.»

Ielūgti visi

Brāļi Dambergi jau 12 gadus vada Kalnciema ielas tirdziņu, kurš tikai pirms gada ieguva oficiālu tirgus statusu, kas tam ļautu darboties arī pandēmijas apstākļos. Dokumentu kārtošana prasīja 10 mēnešus, tādēļ Kalnciema tirgu, kura apmeklējums daudziem rīdziniekiem kļuvis par nedēļas nogales tradīciju, uz laiku izmitināja Āgenskalna tirgus placī. Plašums palīdzēja ievērot distanci, turklāt pircēji tika pieradināti iemīt taku uz Āģīti un tirgū turējās dzīvības dzirksts.
Vaicāju Kārlim — vai Āgenskalna tirgus neradīs sāpīgu konkurenci pašu izlolotajam Kalnciema tirgum? «Tās ir atšķirīgas koncepcijas,» iebilst Kārlis. «Kalnciems ir brīvdienu tirgus, kur cilvēki nāk labi pavadīt laiku un pie reizes nopirkt ko garšīgu. Bet Āgenskalna tirgus darbosies arī darbdienās, te cilvēki iegādāsies produktus ikdienai vai visai nedēļai.»
«Mūsdienās šī ir sarežģīta niša. Būtībā tirgus ir dzīvesstila bizness, jo tam jāpiedāvā kas vairāk par ēdiena nopirkšanu. Tā ir arī tikšanās un laika pavadīšanas vieta,» teic Griezīte. Cenu ziņā tirgum ir grūti konkurēt ar lielveikalu ķēdēm, piemēram, Lidl un Maxima. Ja gribi tirgot kvalitatīvu vietējo preci, tā nebūs lētāka kā lielveikalā. Tomēr nedrīksti zaudēt ilggadīgos vietējos pircējus, kuru maciņš nav biezs.
Tāpēc īpaši ticis piedomāts, lai Āgenskalna tirgū visi jūtas aicināti — gan turīgi pircēji, kas izvēlas bioloģiski audzētu tītaru un ieturas restorānā, gan apkaimes pensionāri, kuri meklē vienkāršus un lētus produktus. Jābūt līdzsvaram starp austerēm un vistu kakliņiem: «Nedrīkstam pieļaut, ka Āgenskalna tirgus kādam pircējam šķiet pārāk smalks un dārgs. Mums arī jādomā, kā tirgū atgriezt ilggadīgos pārdevējus, kas šeit tirgojušies pat vairākās paaudzēs, bet nevar atļauties dārgu stenda īri,» stāsta Kārlis Dambergs. Pat ja esi izaudzējis tikai redīsiņus un dilles, tev atradīs vietiņu tirdzniecībai. Jo tirgus pēc būtības ir demokrātijas citadele.
Kā pierādījums demokrātijas idejai kalpo Kārļa iniciatīva Āgenskalna tirgū iedzīvināt krāmu tirgus tradīciju. «Krāmenieks agrāk bija Latgalītē, bet tā nebija patīkama vide un beigās to likvidēja. Rīgā vairs nav pastāvīga krāmu tirdziņa, bet visās Eiropas galvaspilsētās tā ir viena no jaukākajām vietām, kurp aizdoties šādā saulainā pavasara dienā,» domā Kārlis. Pamēģinājis atvērt Krāmenieku tirgus autostāvvietā — atsaucība bijusi lieliska gan no pārdevējiem, gan pircējiem. Turpmāk Krāmenieks svētdienās būs neatņemama Āgenskalna tirgus dzīves daļa.