Karš uzliek pienākumu • IR.lv

Karš uzliek pienākumu

2
Olga Dragiļeva. Foto – Reinis Hofmanis
Aivars Ozoliņš

Žurnāliste Olga Dragiļeva stāsta, ko nozīmē būt «krievvalodīgai» Latvijā, kad Krievija slepkavo Ukrainā

Krievijas karš Ukrainā diemžēl itin daudziem liek ar aizdomām skatīties uz ikvienu «krievvalodīgo». Žurnālistei Olgai Dragiļevai it kā nebūtu jātaisnojas par Putina noziedzīgo politiku — par viņas pilsonisko stāju un demokrātiskajiem uzskatiem liecina viņas darbs daudzu gadu garumā, un viņa ir kategoriski pret šo karu. Tomēr uzskatīja, ka ar to nepietiek. Pēc viņas iniciatīvas tapa 8. aprīlī publicētais, vairāk nekā 100 cilvēku parakstītais vēstījums Latvijas sabiedrībai Karš un mēs: Latvijas krievvalodīgo atklātā vēstule.
Vēstules parakstītāji ir ne tikai «pret karu», kā tagad ir daudzi, bet arī atzīst: «Mums ir kauns par to, ka mūsu dzimtajā valodā tiek nodotas pavēles nogalināt, izvarot un spīdzināt.» Latviešu līdzpilsoņus viņi lūdz — «neuzlūkojiet katru krieviski runājošo kā potenciālu Kremļa atbalstītāju». Bet «citādi domājošos krievvalodīgos» aicina apzināties, ka svinēt šogad Uzvaras parkā 9. maiju nozīmētu atbalstīt karu: «Nesviniet, kamēr Ukrainā ik dienu tiek mocīti un nogalināti nevainīgi cilvēki.»

Vēstulē skaidri nosodīts Krievijas karš pret Ukrainu. Kāpēc tev bija svarīgi to pateikt?

Šķiet, es mēģināju atrast veidu, kā atvieglot to bezspēcības sajūtu, kāda mums visiem ir, noskatoties uz karu. Tas ir psihes aizsardzības mehānisms — mēģināt kaut kā rīkoties.
No otras puses, es sajutu, ka aug saspīlējums Latvijas sabiedrībā. Pēc pirmā mēneša sastinguma mēs sākām vērtēt paši sevi kā Latvijas tauta. Protams, sabiedrības skatiens pavirzījās uz krievvalodīgajiem Latvijā. Un es dzirdēju jautājumus — ko tad šie cilvēki īsti domā?
Līdz noteiktam brīdim man šķita, ka es daru pietiekoši, lai mana pozīcija būtu skaidra. Kaut ko ierakstu sociālajos tīklos, visi mani raidījumi nepārprotami nosoda karu. Bet tad sapratu, ka ar to nepietiek.
Apzinājos, ka ir gana daudz tādu pašu cilvēku kā es, kuriem ir sajūta, ka viņu pozīcija ir skaidra, bet vienlaikus viņi netiek sadzirdēti. Un tapa ideja šo pozīciju padarīt tik skaidru, tik skaļu un tik viennozīmīgu, lai tas kļūtu par kaut kādu posmu šīs kolektīvās sarunas attīstībā.

Bet vai tas bija mēģinājums arī citus ietekmēt, lai pasaka savu nostāju?

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu