Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 2
Latvijai jāatbild uz galveno jautājumu — ko darīt tālāk?
Pētot Baltijas valstu ekonomisko un sociālo attīstību pēdējos 30 gados, Viļņas Universitātes profesors Zenons Norkus to ir nosaucis par vispārsteidzošāko un ideāli tipisko postkomunistiskās restaurācijas piemēru pasaulē. Viņa topošajā monogrāfijā Lielās restaurācijas ir paredzēta atsevišķa nodaļa par Baltijas valstīm kā moderno restaurāciju laboratorijām. Mūsu nesenās pagātnes pārvērtēšana no šāda aspekta nenoliedzami ir ļoti svarīga ne tikai Norkus veiktās socioloģiskās analīzes kontekstā, bet arī, lai mēs dziļāk izprastu gan revolūcijas, gan tām sekojošos procesus. Tā ir būtiska arī tādēļ, lai mēs labāk apjēgtu šī brīža sabiedrībā notiekošos procesus un trajektorijas, pa kurām tie nākotnē varētu attīstīties.
Visām lielajām revolūcijām parasti seko restaurācijas process — atgriešanās pie agrākās, pirmsrevolucionārās lietu kārtības, taču ārēji un iekšēji mainītā formā. Baltiešu «dziesmotās revolūcijas» no pakāpeniskas atgriešanās transformētā padomiskā realitātē glāba (vai uz visiem laikiem?) tieši ideja par pirmskara lietu kārtības atjaunošanas nepieciešamību. Tā izauga Atmodas laika revolucionāri nacionālās kustības šūpulī. Šī ideja bija neticami spēcīga, ar milzīgu sociālās mobilizācijas potenciālu. Turklāt tā bija kopīga visām trim Baltijas valstīm. Tieši restaurācijas ideja bija tā, ar ko mēs principiāli atšķīrāmies no citām valstīm, kuras radās uz Padomju Savienības drupām, un ļāva aizsteigties tām priekšā.
Ieilgusī restaurācija un Latvijas vēstures gals
Neraugoties uz restaurācijas idejas jaudu, jau no neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem tās ceļā tomēr iznira arvien jauni un arvien draudošāki šķēršļi. Iespējams, viens no pirmajiem un sāpīgākajiem sarūgtinājumiem tika piedzīvots jau 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad kļuva skaidrs, ka «labo ulmaņlaiku» restaurācija nekad nebūs iespējama. Reinkarnētā Ulmaņtēva meklējumi neko vairāk par dīvainiem Saeimas vēlēšanu iznākumiem nedeva, bet agrārajai estētikai bija jāpiekāpjas tranzīta un banku pakalpojumu vieglās naudas burvībai. Idejas par ekonomisko autarķiju un iespējamu neitralitāti starptautiskajās attiecībās saglabājās pāris gadus ilgāk, taču arī tām bija lemts ātri izkūpēt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.