Kad Latvijā sāka dibināt sporta veidu pārvaldības institūcijas, kā pirmie savu pārvaldi 1921. gada 24. aprīlī izveidoja Latvijas Vieglatlētu savienība. To 1923. gada 23. jūlijā uzņēma Starptautiskajā vieglatlētikas savienībā. 1922. gada 1. martā reģistrēja Latvijas Futbola savienību, 1923. gada 11. aprīlī – Latvijas Smagatlētikas savienību. 1939. gadā Latvijā darbojās jau 32 sporta veidu savienības.
1920.gada 22.augustā sporta organizāciju pārstāvji nodibināja Latvijas Pagaidu olimpisko komiteju, par tās vadītāju iecēla Stokholmas olimpisko spēlu dalībnieku Dāvidu Veisu.
Sporta organizāciju pārstāvji 1922. gada 23. aprīlī izveidoja Latvijas augstāko sporta vadības institūciju – Latvijas sporta organizāciju apvienību (LSOA) ar Jāni Dikmani valdes priekšsēdētāja amatā. LSOA sastāvā tika izveidota Latvijas olimpiskā komiteja (LOK), ko 1926. gadā atzina Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK).
Par LOK vadītāju vienlaikus kļuva LSOA vadītājs J. Dikmanis (1926.-1933.) – finanšu un saimniecības nodaļas vadītājs Latvijas Tieslietu ministrijā. 1926. gadā J. Dikmani uz mūžu ievēlēja par SOK locekli. Viņš vadīja sporta delegācijas olimpiskajās spēlēs Parīzē, Amsterdamā un Losandželosā. 1936. gadā, nodibinot Latvijas fiziskās kultūras un sporta komiteju, J. Dikmani iecēla par tās locekli, kā arī par Latvijas Olimpiskās komitejas locekli.
LSOA ietilpa sporta veidu savienības – vieglatlētikas, basketbola, peldēšanas, airēšanas, futbola, tenisa, vingrošanas, burāšanas, šaušanas, motosporta, paukošanas, kā arī 57 sporta biedrības. LSOA rīkoja dažādus sporta pasākumus. Jau 1922. gadā notika 1. Latvijas jaunatnes svētki. 1924. gada maijā Esplanādē notika Latvijas vingrošanas svētki, 1927. gada augustā sporta propagandas nedēļa.
1933. gadā par LSOA un LOK vadītāju ievēlēja Robertu Plūmi (1933.-1934.). R.Plūme bija 1915. un 1916. gada Viskrievijas čempions riteņbraukšanā, Latvijas meistars riteņbraukšanā, slēpošanā, boksā un pieccīņā, ziemas olimpisko spēļu dalībnieks slēpošanā, 1924. gada un 1928. gada olimpisko spēļu dalībnieks riteņbraukšanā. R.Plūme bija arī biedrības “Universitātes sports” dibinātājs un vadītājs, Latvijas basketbola savienības ilggadējs priekšsēdētājs, Starptautiskās studentu komitejas vadītājs. R.Plūme sportu vadīja arī kara laikā (1941.-1944.), bet pēc kara bija Kanādas latviešu sporta vadītājs.
LSOA un LOK vadību 1934. gadā pārņēma Marģers Skujenieks (1934.-1938.) – Tautas padomes, Satversmes sapulces un Saimes loceklis, ministrs, Ministru prezidenta biedrs. Pēc Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas nodibināšanas M. Skujinieks bija tās priekšsēdētājs (1936.-1938.). Savulaik nodarbojies ar burāšanu.
1936. gada 5. maijā Ministru kabinets pieņēma “Likumu par fizisko kultūru un sporta organizācijām”. LSOA vietā apstiprināja Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteju (FKSK). Komitejas sastāvā tika ieceltas septiņas amatpersonas un vēl trīs vēlēti locekļi. No 1938. gada 1. janvāra līdz 1940. gada jūnijam FKSK un LOK vadīja sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Viņš savulaik bija nodarbojies ar cīņas sportu, ievēlēts par Saeimas locekli. 1940. gadā emigrēja un bija viens no Ārzemju latviešu apvienības (ALA) dibinātājiem ārzemēs.
FKSK kā valstiska institūcija apvienoja sportu un fizisko audzināšanu.
1938. gada 22. aprīlī notika Fiziskās kultūras un sporta kongress, tajā piedalījās ap 2000 delegātu. Ar Ministru kabineta 1938. gada 10. maijā pieņemto likumu tika pastiprināts centrālisms sporta vadībā. Likumā bija uzsvērts, ka valsts sporta dzīves vadītājs dod vadošos norādījumus un rīkojumus fiziskās kultūras un sporta izveidošanā, darbībā un pārvaldē.
Attiecībā uz LOK tika noteikts, ka to vada valsts sporta dzīves vadītājs, divi uz četriem gadiem ievēlēti FKSK un divi sporta padomes locekļi. FKSK bija daudz ieceru, bet to izjauca Latvijas okupācija un karš.
Pēc kara latviešus emigrācijā neatstāja doma par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs. Jau 1947. gada 7. jūnijā Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš nosūtīja vēstuli Starptautiskajai olimpiskajai komitejai, paziņojot, ka jaunā LOK nodibināta emigrācijā un ka LOK turpina būt par SOK locekli un ka J. Dikmanis kā SOK pārstāvis ir arī LOK sastāvā. Vēstulē norādīja, ka Latvijas sportisti piedalījušies iepriekšējās olimpiādēs, un likumīgā vēlēšanās ir piedalīties 1948. gada olimpiādē Londonā. No SOK atbilde netika saņemta, J. Dikmani pat neuzaicināja uz SOK 1947. gada kongresu Stokholmā.
Tomēr cīņa par LOK atjaunošanu turpinājās. 1988. gada 1.-2. jūnijā radošā inteliģence sarīkoja sanāksmi – Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnumu. Sabiedrībā šo kopsapulci sāka saukt par Radošo savienību plēnumu. Plēnumā pirmoreiz izskanēja maģiskie vārdi – Trešā Atmoda, sākās ceļš uz valstisku neatkarību.
Radošo savienību plēnumā Latvijas PSR Motosporta federācijas prezidents Valdis Kleinbergs panāca, ka rezolūcijā, kas bija adresēta Latvijas PSR un PSRS vadībai, ierakstīja: “… panākt, lai Latvijas PSR tiktu uzņemta par locekli ANO, UNESCO, olimpiskajā kustībā, sporta un citās federācijās ar tiesībām piedalīties starptautiskos politikas, kultūras, zinātnes un sporta forumos, lietojot mūsu suverenās republikas valstiski nacionālo simboliku.” Šādā rezolūcijā pirmo reizi publiski tika paziņota sabiedrības nostāja par Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanu.
Preses namā 1988. gada 29. jūlijā tika sagatavots Aicinājuma teksts, kurā bija rakstīts: “… atjaunot nepamatoti slēgto Latvijas Nacionālo olimpisko komiteju, to nosaucot par Latvijas PSR Nacionālo olimpisko komiteju…”. Aicinājumu parakstīja olimpieši, sporta darbinieki, aktīvisti. To publicēja laikraksti Sports un Padomju Jaunatne.
Daugavas stadionā 1989. gada 28. augustā notika sporta un fiziskās kultūras aktīva mītiņš, tajā pieņēma rezolūciju, kurā izteica protestu pret PSKP CK pausto viedokli, jo tas nav pamatots uz objektīvu informāciju.
Laikraksts Sports 1988. gada 17. septembrī publicēja aicinājumu, kuru bija parakstījuši 24 pazīstami sportisti un sporta darbinieki. Tajā tika norādīts, ka LOK savulaik slēgta nepamatoti, tāpat aizrādīts uz negodīgumu PSRS izlašu komplektēšanā.
1988. gada 1. oktobrī sarkanbaltsarkano krāsu salikumu atzina par latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku, ko var lietot karoga, vimpeļu, emblēmu, nozīmīšu un citos veidos. Vienlaikus atļāva lietot himnu Dievs, svētī Latviju!.
Desmitiem tūkstošu iedzīvotāju 7. oktobrī pulcējās Mežaparkā, kur notika tautas manifestācija Par tiesisku valsti Latvijā, kas bija veltīta Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam. Sapulcējušies atbalstīja olimpiskās komitejas atjaunošanu. Pēc divām dienām tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kuras programmā bija rakstīts: “LTF atbalsta aicinājumu atjaunot Latvijas Nacionālo olimpisko komiteju.”
Pirmā LOK atjaunošanas darba grupas sanāksme notika 21. oktobrī, bet jau 25. oktobrī sporta biedrības Daugava un LOK atjaunošanas darba grupa nolēma 19. novembrī sasaukt sporta aktīva kopsapulci.
1988. gada 19. novembrī kopsapulcē, kurā piedalījās 483 vēlēti delegāti, pasludināja Latvijas Olimpisko komiteju par atjaunotu. Tika ievēlēti 178 LOK locekļi, bet par LOK prezidentu ievēlēja Vilni Baltiņu – vienu no LOK atjaunošanas iniciatoriem.
Tā paša gada 1. decembrī notika LOK Ģenerālās asamblejas sesija, kurā ievēlēja izpildkomiteju, pieņēma LOK darbības programmu un izveidoja vairākas komitejas.
1989. gada 31. martā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas sporta komiteju vadītāji un NOK pārstāvji Rīgā pieņēma komunikē par pastāvīgu Baltijas NOK un sporta komiteju konsultatīvo padomi. 1989. gada 13. maijā tika sarīkota pirmā Olimpiskā diena. 1989. gada 2. decembrī Latvijas PSR fiziskās kultūras un sporta aktīva sanāksmē pieņēma paziņojumu par Latvijas sporta federāciju suverenitāti. Nedaudz vēlāk, 17. decembrī, sanāca LOK Ģenerālās asamblejas otrā sesija.
LOK Ģenerālās asamblejas sesijā 1990. gada 20. janvārī izdarīja izmaiņas statūtos un programmā un izšķīrās par to, ka turpmāk nelietos vārdu “pagaidu”. Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Visā Latvijas teritorijā tika atjaunota 1922. gada Satversmes darbība.
- gada 25. jūnijā Daugavas stadionā notika Latvijas olimpiskā nedēļa ar devīzi Vienoti Latvijai, un tā pulcēja kopā pasaules latviešus.
1990. gada 30. augustā SOK prezidents H. A. Samarančs oficiāli pieņēma Baltijas valstu LOK prezidentus un atzina īpašo Baltijas valstu LOK statusu par tiesībām būt atjaunotām, nevis no jauna uzņemtām.
1991. gada 18. septembrī SOK pieņema lēmumu, kurā teikts – ņemot vērā, ka Latvijas sportisti piedalījušies 1924., 1928., 1932. un 1936. gada vasaras un arī 1924., 1928. gada ziemas olimpiskajās spēlēs, SOK atzinusi Latvijas Nacionālo olimpisko komiteju, kas dibināta 1922. gadā un uzaicināja Latvijas NOK piedalīties XVI ziemas un XXV vasaras olimpiskajās spēlēs.
1992. gada 19. novembrī Daugavas sporta namā sanāca Latvijas 2. sporta kongress, kurā atzina, ka LOK atjaunošanas konferencē pieņemtās rezolūcijas visumā izpildītas.
1992. gada nogalē Valmierā notika LOK Ģenerālās asamblejas sesija, tajā ievēlēja jauno LOK sastāvu un apstiprināja labojumus LOK statūtos, lai tie atbilstu Olimpiskajai hartai. Bija pagājuši 70 gadi kopš LOK dibināšanas.
Autors ir grāmatas Latvijas sporta apskats autors
Pagaidām nav neviena komentāra